Simtgadniece priecājas par Valsts prezidenta apsveikumu

2009. gada 3. oktobris 00:01

Mārtiņrožu ziedēšanas un kastaņu gatavošanās laikā pirms 100 gadiem kārts zalvietes Mildas Krastas šūpulis. Viņa bija pirmais bērns saviem vecākiem, kuri 1909. gada rudenī dzīvoja Taurkalnes “Kaktiešos”. Vai toreiz kāds varēja paredzēt, ka rokpeļņa ģimenē dzimušajai meitenītei gaidāms garš un bagāts mūžs...

Ilgdzīvotāji
— “Kaktieši” bija Taurkalnes meža malā. Tēvs strādāja saimnieka mežā, māte palīdzēja saimniecei mājas darbos. Pēc četriem gadiem piedzima mans brālis Arnolds, bet 1926. gadā — otrais brālis Jānis. Augām patstāvīgi, lai arī māte mūs uzmanīja un mācīja labi uzvesties, būt pieklājīgiem un nebaidīties ne no viena darba, — atceras sirmā jubilāre.
Mildas kundzes brāļi arī ir ilgdzīvotāji. Arnoldu Otrajā pasaules karā ievainoja, viņš palika Vācijā, un tur mīt arī tagad. Ģimenes Arnoldam nav, bet viņš sūta vēstules gan māsai Mildai, gan viņas meitai Dzintrai. Otrais brālis dzīvo Daudzevā, viņam ir divi bērni un četri mazbērni.
Jubilāre atceras, kā ģimene Pirmajā pasaules karā aizbēgusi uz Vecbebriem, kur mituši “Gaidupēs”. Tikai 1921. gadā viņi ieradušies pie radiem Zalves pagasta “Kalniešos”. Zalvē arī pavadīts viss mūžs, jo, mācoties Daudzeses un Zalves skolā, viņa satika savu mūža mīlestību Jāni Krastu. Abus 1934. gadā Zalves baznīcā salaulāja vietējais mācītājs. Jānis bija amatnieks, būvēja saimniekiem mājas.
Laimīgākā diena
— Kad 1940. gada 7. janvārī man piedzima meitiņa Dzintra, mēs abi ar Jāni bijām laimīgākie cilvēki pagastā. Dzintra ir mans acuraugs visu dzīvi, jo vīrs nomira vēl jauns, viņam bija slima sirds, — Mildas kundzes delna notrauc no vaiga asaru...
Nav aizmirstams arī Otrā pasaules kara bēgļu laiks. Toreiz viņi paslēpušies Daudzevas mežā. “Znotiņos” bijis vācu armijas štābs, un bēgļiem vajadzējis strādāt armijas labā. Atkāpjoties vācieši nodedzināja mājas, sadega arī nokultā labība.
Atkal Zalvē
Tikai 1944. gada septembrī Krastu ģimene vēlreiz atgriezās no bēgļu gaitām un palika dzīvot Zalves pagastā. Trūcīgajai ģimenei izsūtījuma briesmas gāja secen. 1949. gadā sākās kolhozu laiks. Milda un Jānis strādāja, kur tikai darba rokas bija vajadzīgas.
Dzintra pēc Neretas vidusskolas absolvēšanas jau bija bez tēva, un līdz 1969. gada aprīlim strādāja Zalves izpildu komitejā par sekretāri, tad vietējā kolhozā par grāmatvedi. Viņa apprecējās ar skolasbiedru Jāni Valdemieru. Mildas kundzei nav mazbērnu. Ar meitu un znotu viņa labi satiek, gadās arī pa mazam strīdam, taču tas tikai sadzīves sīkumu dēļ.
Tagad visi trīs dzīvo “Dzintaros” — šīs mājas viņi nopirka no kolhoza. Katrs dara savu darbu. Savulaik Mildas kundze cepa arī maizi, kuru gardu muti ēdis un slavējis pat padomju funkcionārs Augusts Voss, kas uz Zalvi brauca medībās.
Uzticības mērs
— Kad vīrs nomira, man bija ļoti grūti. Taču nekad nedomāju par otru laulību. Reiz viņš man teica: ja nomirsi pirmā, nekad citu neprecēšu. Es to allaž atcerējos un paliku viņam uzticīga, — saka jubilāre.
Kundzes acis iedzirkstas, kad viņa stāsta par to, kā visu mūžu paticis dziedāt un dejot. Īpaši Zalves parkā rīkotajās zaļumballēs.
Simtgadniece un meita ar znotu allaž labi satikuši ar cilvēkiem, viņiem neesot sliktu kaimiņu, tāpēc savā skaistajā jubilejā Mildas kundze ciemos gaidīs kaimiņieni Mirdzu Usāni un radus no Daudzevas.
— Vislielākais prieks man ir par Valsts prezidenta Valda Zatlera apsveikumu, kuru saņēmu. Viņš man vēl veselību un dzīvesprieku. Labi, ka par gadsimtu garo dzīvi varu stāstīt jaunajiem, lai viņi zinātu patiesību par latviešu tautas likteņgaitām. Lai prezidentam pietiktu spēka strādāt Latvijas labā un ieviest kārtību gan likumdošanā, gan lauku cilvēku dzīvē, — vēlas jubilāre.

Staburags.lv ARHĪVS

Simtgadniece priecājas par Valsts prezidenta apsveikumu

Kategorijas