Ziemassvētku vecīša sieva

2009. gada 10. oktobris 00:01

Leoni Annu Eiduku vietalvieši vairāk pazīst kā Loniju, divu jauku meitu — Madaras un Ilzes — māti, divu mazbērnu — Jēkaba un Henrietes — vecmāmiņu. Šodien viņai aprit 70.

Pārkrusta pasu galdā
Vietalvas pagasta pārvaldē jubilāri raksturoja kā daudzpusīgu personību, jauku, atklātu, runīgu un piemetināja, ka viņa ir arī Ziemassvētku vecīša sieva. Lai iepazītos, devos uz Leones Annas un Ulda Eiduku mājām “Arkādijas”.
No Vācijas ieradusies arī meita Madara. Viņa un vīrs Uldis piedalījās sarunā, un, izrādās, viņi daudz no jubilāres teiktā dzirdēja pirmoreiz.
— Jums diezgan rets vārds. Vai tam ir kāda vēsture?
Esmu dzimusi Latgalē. Dzimšanas apliecībā bija rakstīts vārds “Lonija”. Kad mainīju dzimšanas apliecību pret pasi, krievs pasu galdā laikam īsti nesaprata manu vārdu un ierakstīja “Leone”.
Meitenei lillā mētelī
— Vai dzimšanas dienu iecerēts svinēt īpaši?
— Lielā ļaužu lokā nesvinēšu, būs tikai meitas ar ģimenēm. Arī piecdesmit gadu jubilejā bija tikai savējie. Nepatīk burzma, tad sāku uztraukties, liekas, ka neizdosies, kā gribētos. Šī diena iegadās vienā laikā ar svecīšu vakaru, tādēļ ierasts, ka sākumā pulcējamies kapos, pēc tam “uz ātru roku” vakarā var nosvinēt arī manu dzimšanas dienu.
— Dzirdēju, ka esat bijusi liela šuvēja.
— Savu laik mācījos šuvēju kursos Pļaviņās. Tad man bija ap 20 gadu. Pēc kursiem bija prakse Pļaviņu patērētāju biedrības veikalā, vēlāk Vietalvā strādāju par šuvēju. Šūt ļoti patika. Visu jaunāko, ko modes žurnālos noskatīju pašuvu sev. Laikā, kad modē bija īsi svārki, atļāvos sev pašūt garus. No manis noskatījās citas, un jau nākamajās ballēs viņām bija tādi paši. Uzšuvu skaistu lillā mēteli, mežģīņu cimdus. Bija Dzejas dienas, atbrauca dzejnieki, viņu vidū arī Imants Ziedonis. Aiznesu viņam asteru klēpi. Līdzi paņēmu arī tolaik iznākušo dzejoļu krājumu “Motocikls”. Tas bija iesiets zaļos vākos. Apmaiņā pret asterēm viņš grāmatā ierakstīja: “Lillā meitenei zaļā motociklā”.
12 tērpu pāris dienās
— Vai šuvāt tikai sev?
Vislabāk patika darināt tērpus mazuļiem bērnības svētkiem. Izdomāju dažnedažādas cakiņas, jo greznāk, jo labāk. Tolaik veikalā neko nopirkt nevarēja. Šuvu arī tautastērpus. Dziesmu svētkiem vajadzēja divpadsmit pāriem šūt svārkus, ņieburus, blūzes. Labi, ka tikai sievām, vīriem tie bija iegādāti. Toreiz strādāju dienu un nakti, lai laikus paspētu. Arī tagad šad tad paņemu adatu rokās. Pēdējo tērpu šuvu pirms gada, kad vietējais koris brauca uz skati Rīgā. Kādai kundzei nebija svārka, nācās izlīdzēt. Kad vēl biju jauna, domāju — nāks vecums, sēdēšu siltā istabā un tik šūšu. Bet nu jau rokas neklausa, adatu noturēt grūti. Tā nu mani plāni izjuka.
— Jums patīkot arī dārzkopība?
— Jā, ilgu laiku braucu uz Rīgu un reizi nedēļā apmeklēju daiļdārzniecības kursus Dārzkopības tautas universitātē. Pasniedzēja tolaik bija šobrīd viena no ievērojamākajām ainavu arhitektūras speciālistēm Gundega Lināre. Man tas laiks patika — braucieni uz Rīgu, tikšanās ar kolēģiem. Pēc ieskaitēm sarīkojām mazu kopīgu pasēdēšanu, man gan kā lauku meitenei vienmēr laika bija maz, negribējās nokavēt vilcienu. Mācību nobeigumā katram kursam bija jāsaklāj galds. Mēs to izdarījām latviskā stilā un par to ieguvām balvu. Ikdienā ar daiļdārzniecību nenodarbojos, ja kāds padomu jautā, — palīdzu.
Traki smuks
— Stāsta, ka jums bijušas arī citas aizraušanās.
— Vairākus gadus spēlēju vietējā pašdarbības teātrī. Patika dullo veceņu un mīlētāju lomas.
Dejoju arī tautas dejas. Tās mani saveda kopā ar vīru. Viņš bija muzikants — ballēs spēlēja akordeonu. Savukārt vīratēvs Mārtiņš kādreiz mācījās aktiermākslu un režiju pie Zeltmata pirmajā profesionālajā aktieru skolā Latvijā. Atnācis uz Vietalvu, šejieniešiem mācīja teātri spēlēt. Tajā dienā, kad pirmo reizi ieraudzīju nākamo vīru, vietalvieši izrādīja Rūdolfa Blaumaņa lugu “Sestdienas vakars”. Draudzenes man stāstīja, ka esot atbraucis arī Mārtiņa dēls. gribējās Man ļoti viņu gribējās redzēt, jo bija izslavēts skaistulis.
Pēc izrādes bija balle, un Uldis tajā spēlēja. Noskatīju viņu — iededzis brūns, zilām acīm, melniem matiem. Es draudzenēm saku: “Nudien traki smuks!”. Visu balli dancoju ar citiem, bet acis metu tikai uz viņu. Pēc balles gribējās tuvāk iepazīties. Muzikantiem telpas bija otrajā stāvā, turpat arī mūsu mēteļi. Laikam jau arī viņš mani bija ievērojis un uzrunāja: Vai tad tik ātri mājās? Mēs tik paspējām atcirst: Jā, uz māju, — un prom bijām. Bet nākamajās balles sarunājāmies arvien vairāk. Kad deju kolektīvam bija pasākums Vesetas līcī, iepazināmies nopietnāk. Tad arī sākās nopietna draudzība. 1965. gadā apprecējāmies.
Vienreiz bija rūķis
Bija laiks, kad vadīju arī Vietalvas pensionāru biedrību. Tajā bija ap 70 biedru. Man ar to vadīšanu tāpat kā ar dzimšanas dienām — pasākumus organizējot, uztraucos, ka tik kaut kas nesanāk greizi. Punktu pielika apkārtējo negatīvā attieksme. Ja kāds acīs pasaka: “Man pie vienas vietas tāda pensionāru balle!”, tad rokas nolaižas.
— Pagastā jūs nosauca arī par Ziemassvētku vecīša sievu. Kā radies šāds “tituls”?
— Smejos, ka mūsu īstās mājas ir Laplzemē, uz šejieni tik šad tad atbraucam. Vīrs Uldis kopš neatminamiem laikiem gada nogalē ir Ziemassvētku vecītis. Es vienmēr sakārtoju tērpu, bārdu, palīdzu saģērbties. Pati līdzīgā lomā, gan kā rūķis, iejutos tik reizi, kad vajadzēja apsveikt bērnudārza audzēkņus. Vecīša tērps šajos gados tikai vienu reizi mainīts. Vajadzētu jaunu, bet es mēģinu atrunāt no — nu jau diezgan ar dāvanu maisu staigāt.
Jāmāna, otram nezinot
Jaunībā bijāt eleganta dāma, kā tikāt galā ar puišu uzmanību? Kopā ar vīru esat nodzīvojuši ilgi, kāds ir tā noslēpums?
— Es jau puišus mānīju. Kurš patika, tam pievērsu uzmanību. Par uzmanības trūkumu nevarēju sūdzēties. Noslēpums? Drusku vecis jāpamāna, varbūt viņš arī mani māna, bet man nezinot. Katram ir savi noslēpumi, kā to izdarīt. Es vienmēr esmu uzticējusies, līdzīgi kā bērnus, arī vīru nekontrolēju un viņš mani tāpat. Ja strīdamies, tad tikai par darba lietām. Viņš joprojām strādā karjerā par naktssargu, lai arī pirms mēneša nosvinēja 75. jubileju.
— Vai bērnu audzināšanā arī ir kādi “knifi”?
— Meitām biju stingra māte, bet katru soli nekontrolēju. Teicu: dariet, kā ziniet, bet līdz ar to radās respekts. Vienmēr izdevās viņu gājienus uzminēt. Meitas brīnījās: “Kā tu, mamm, to visu zini?” Laikam iedomājos sevi viņu vietā un tādēļ labāk izpratu.
— Ar kādām izjūtām sagaidāt zīmīgo dienu?
— Pirmo reizi šogad mani piemeklējusi kāda kaite, sāp kājas, grūti paiet. Biju pie ārstiem, bet viņiem daudz neticu. Izlasu izrakstīto zāļu anotācijas un ar to pietiek lai tabletes noliktu malā — negribas maitāt organismu. Ar ekstrasensiem, zīlniekiem un līdzīgiem dakteriem arī neesmu ielaidusies. Ceru, ka izdosies aizbraukt uz sanatoriju, pagulēt dubļu vannās — tās drīzāk palīdzēs. Ir dienas, kad jūtos slikti, bet pārsvarā esmu enerģijas pilna, čalladriku (laikam kāda vietalviešu deja — aut.) gribas lēkt. Domās es vēl gribētu iet un darīt, bet jūtu, ka fiziski ne vienmēr to spēju. Bet ja nu veselība uzlabojas un nāk otrā jaunība? Mana māte nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam, mātes brālis līdz 90.

Staburags.lv ARHĪVS

Ziemassvētku vecīša sieva

Kategorijas