Šķiršanās pret pašu gribu

2009. gada 10. oktobris 00:01

“Staburags” savulaik rakstīja par vienīgo audžuģimeni Aizkraukles rajonā — skrīveriešiem Astru un Aleksandru Ivanoviem. Atsaucoties toreizējās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas aicinājumam, viņi mācījās audžuvecāku kursos un 2005. gada sākumā savā ģimenē pieņēma audzināšanā vairākus bērnus. Viņiem bija pieci audžubērni, taču nu palikuši tikai divi, jo pirms divām nedēļām trīs mazuļus ar Rīgas domes bāriņtiesas rīkojumu lika aizvest uz Rīgu — bērnus adoptēšot kāds bezbērnu pāris no Itālijas. Šī pēkšņā šķiršanās kļuvusi par traģēdiju gan bērniem, gan audžuvecākiem.

Sākot audžuvecāku misiju, Ivanovi apzinājās, ka viņi ir kā glābšanas komanda, lai bez vecāku gādības palikušie bērni dzīvotu ģimenē un justos labi. Viņi zināja, ka ar laiku, kad vecāki atkal būs spējīgi savus bērnus audzināt, audžubērni būs jāatdod. Ivanovu ģimene audzināmos savās mājās uzņēma kā Dieva dāvanu — ar mīlestību un labestību. Bērni Astru sauc par mammu, bet Aleksandru, kurš ir luterāņu mācītājs, par tēti.
Ne naudas dēļ
Pēdējie Ivanovu ģimenē pirms nepilniem diviem gadiem no Rīgas ieradās trīs vienas problēmģimenes mazuļi — tagad jau piecgadīgā Darja, četrgadīgais Ņikita un divgadīgais Daniels.
Ja kāds no lasītājiem domā, ka Astra un Aleksandrs kļuva par audžuvecākiem naudas dēļ, tad maldās. Par visiem bērniem valsts mēnesī maksā tikai 80 latu pabalstu, piedevām viņi strādā bez sociālajām garantijām. Tikai bērnu uzturnaudu katru mēnesi var saņemt no tām pašvaldībām, kurās dzīvo audžubērnu īstie vecāki.
— Sabiedrība uzskata, ka parasti bērnus vecākiem atņem tikai tāpēc, ja viņi ir dzērāji. Taču šo triju bērnu vecāki nav dzērāji, bet likteņa upuri — abi izauguši bērnunamā un dzīvei ir pilnīgi nesagatavoti. Tāpēc arī nav spējīgi savus mazuļus audzināt, jo izauguši kā patērētāji, viņi neprot dzīvot praktiski, nespēj uzņemties atbildību par ģimeni. Šos bērnus paņēma no ģimenes, jo viņiem nebija apdzīvojamās platības, un Rīgas domes bāriņtiesa bērnus piedāvāja mums, mēs viņus labprāt arī pieņēmām, — stāsta Aleksandra kungs.
Kā sniegs uz galvas
Ivanoviem Rīgas domes bāriņtiesa paziņoja, ka bērnu vecāki nav atrodami, taču Astras kundze viņus sameklēja un iepazinās. Māte ar saviem bērniem tikās Rīgā, atcerējās dzimšanas dienās. Šogad gan māte ar mazajiem nav tikusies, arī tālruņa zvaniem nav atbildējusi. Tagad zināms, ka mātei ir atņemtas aprūpes tiesības un bērnus var adoptēt. Ivanovi piekrita bāriņtiesas lūgumam bērnus paturēt savās mājās, kamēr viņus paņems aizbildniecībā vai kāda ģimene adoptēs.
— Mēs rīkojāmies bērnu interesēs un domājām, ka arī bāriņtiesā tā dara. Taču diemžēl mums, kā likumā noteikts, pirmajiem nepiedāvāja bērnus ņemt aizbildnībā, tomēr mēs šādu piedāvājumu gaidījām. Kā sniegs uz galvas 20. septembrī mums “uzkrita” zvans no Rīgas bāriņtiesas, ka bērniem ir adoptētāji no Itālijas. Mēs teicām, ka paši gribam viņus ņemt aizbildnībā, bet mums atteica. Mēs paziņojām, ka varam bērnus arī adoptēt, un mums atkal atteica — ārzemnieki adopcijas procesu esot sākuši, neko darīt vairs nevarot un mums tūlīt jāsagatavo bērni iepazīstināšanai ar jaunajiem vecākiem, — sašutis teic bērnu audžutēvs.
Jāsavaldās, lai neraudātu
Tiklīdz itālieši ielidoja Rīgā, bērni tajā pašā dienā bija jāved pie viņiem. To izdarīja Astra ar meitu, jo Aleksandrs todien bija aizņemts darbā.
— Mums gatavošanās braucienam bija ļoti skumja. Grūti bija savaldīties, lai neraudātu. Darjai stāstīju, ka viņiem būs vecāki, būs jauna ģimene, skaistas rotaļlietas... Taču mazā atkārto tikai vienu: — Mammīt, bet mums taču jau ir mājas, un esi arī tu... Es turējos, lai neraudātu, jo mums jau bija pateikts, ka mazie Rīgā būs jāatstāj. Es zināju, ka tā parasti nenotiek — bērniem ar jaunajiem vecākiem jābūt kopā vairākas reizes. Abām ģimenēm un bērniem jāsarod, un tikai tad var notikt adopcija, ja bērni bez nožēlas var doties pie jaunajiem vecākiem, — tā Astras kundze.
Astra ar bērniem ieradās Rīgā noteiktajā vietā un satika itāliešus, kuri latviski vai angliski neprata neviena vārda. Mazie tvērās pie audžumātes, tad atnāca tulks un bāriņtiesas pārstāve. Bērni bija uztraukti un pat īsti nesaprata, kas notiek. Šķiršanās bija satriecoša. Ivanovi gan uzzināja, ka itālieši nav miljonāri, bet medicīnas darbinieki.
Zaudēts sirdsmiers
— Es kopš nelaimīgā 24. septembra, kad mazuļus aizvedu uz Rīgu, nevienu nakti neesmu mierīgi gulējusi. Arī palikušie bērni ir nobijušies, prasa: — Mammīt, vai tu arī mūs tā kādreiz aizvedīsi un atdosi citiem cilvēkiem? Tas ir briesmīgi, ka mums neļauj ar mazajiem sazināties. Pa telefonu runājam tikai ar kādu advokāti, kura uzņēmusies starpnieces lomu. Domāju, ka viņa, lai mūs neuztrauktu, nestāsta, ka bērni mūs gaida un raud. Lūdzām tikšanos ar mazajiem 13. oktobrī, gaidījām rakstisku atļauju, bet saņēmām atteikumu, jo tikšanās traumēšot bērnus. Tas nozīmē, ka mēs viņus varbūt nekad vairs neredzēsim... Taču mēs bērnus gribam audzināt paši, vērsīsimies Rīgas domes bāriņtiesā, lai viņus ņemtu aizbildnībā, — apņēmības pilni saka audžuvecāki Astra un Aleksandrs.
Ivanovi visvairāk sarūgtināti tāpēc, ka cieš bērni, kuri pie viņiem jau jutās kā mājās. Darja vēl atceras šķiršanos no īstajiem vecākiem un dzīvi bērnunamā. Šī šķiršanās meitenīti ļoti satraukusi, un Astras kundze nekur nerod mieru, kamēr mazos atkal redzēs. Ivanovi nolēmuši nepadoties, bet cīnīties, lai paši bērnus likumīgi ņemtu aizbildnībā. Vakar viņi bija Rīgas domes bāriņtiesā un uzrakstīja par to iesniegumu. Ivanovi tic, ka ar laiku bērnus varēs audzināt viņu īstie vecāki, taču, ja bērni nebūs Latvijā, tas nekad nenotiks.
***
Rīgas domes bāriņtiesas rīcība ir pretlikumīga. Likums taču nosaka ārvalstnieku adopcijas iespējas Latvijā. Likumā norādīts, ka bērnu adopcija uz ārvalstīm pieļaujama tikai tad, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērnu audzināšanu un aprūpi ģimenē. Veselu bērnu adopcija ārvalstniekiem parasti ilgst trīs, četrus gadus, vienīgi, ja bērns ir smagi slims vai jau sasniedzis deviņu gadu vecumu, tā norisinās ātrāk. Taču ne dažās dienās vai nedēļās, kā tas patlaban notiek ar Astras un Aleksandra Ivanovu audžubērniem.
Rīgā šajās dienās sameklēta arī bērnu bioloģiskā māte, un arī viņa esot pret mazo aizvešanu uz Itāliju. Ja notiek bērnu adopcija uz ārzemēm, viņas viedoklis tomēr arī tagad ir jāņem vērā. Ivanovi, pazīdami bērnu māti, nezaudē cerības, ka viņa reiz saņemsies un savus bērnus atgūs. Tas vislabāk būtu tad, ja mazie dzīvotu Skrīveros pie saviem aizbildņiem, kuriem ir primārās tiesības ņemt bērnus aizbildnībā, nevis Itālijā.

Staburags.lv ARHĪVS

Šķiršanās pret pašu gribu

Kategorijas