Iemīlēties var pat trīsreiz dienā

2009. gada 17. oktobris 00:01

Šodien Skrīveros viesojas teātris — klubs “Austrumu robeža” ar Antona Čehova komēdiju divās daļās “Tā precas vecpuiši”. Divi izrādē iesaistītie aktieri Jānis Reinis un Juris Lisners intervijā speciāli laikrakstam “Staburags” atklāja savas izjūtas, attieksmi pret lugu un tajā iztirzāto tēmu.

Ar abiem Nacionālā teātra aktieriem tiekos stundu pirms lugas “Pinokio pelni” pirmizrādes. Uztraukums, cigarešu dūmi, burzma kāpņutelpā. Atrodam klusu vietu aktieru ģērbtuvē. Te mūs ik pa brīdim pārtrauc kolēģi ar mazām dāvaniņām Jurim un Jānim. Tradīcija — pirms pirmizrādes kaut kas jāuzdāvina veiksmei.
Smieklu klasika
Izrādē “Tā precas vecpuiši” abi aktieri spēlē vecpuišus — pirmajā daļā Juris, otrajā — Jānis. Lai arī abas daļas ir neatkarīgas, beigās tās tiek apvienotas.
Kāpēc tieši “Austrumu robeža” un kāpēc Čehova luga?
Juris Lisners: — Šī ir mana un Jāņa debija “Austrumu robežā”, un, pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar režisoru Induli Smiltēnu, liekas, rezultāts iznācis tīri pieklājīgs. Lai arī agrāk bijuši piedāvājumi, vienmēr esam tos noraidījuši. Šoreiz mūs un pārējos aktierus saistīja kolosālais komēdijas materiāls — divi Čehova viencēlieni “Bildinājums” un “Lācis”, kas, pēc manām domām, ir viens no smieklu klasikas paraugiem pasaules literatūrā.
“Tēt, tu esi vecmodīgs!”
— Lugas pirmā cēliena ideja — bez precēšanās iztikt nevar. Vai arī jūs tā domājat?
J. L: — Manam varonim ir klāt tas vecums, kad, lai galīgi nesabeigtu savu veselību, puisī dzīvojot, gan ārstu ieteikums, gan paša gadu gaitā krātās zināšanas liek izdarīt šo liktenīgo soli un braukt pie gados jaunākas kaimiņu meitenes, lūgt viņas roku. Agrāk, dzīvojot kopā, obligāti bija jābūt gredzenam pirkstā un vienam uzvārdam, bet nenosodu tos, kuri daudzus gadus nodzīvo kopā nelaulājušies. Laiki mainās, un arī attiecību ziņā šis tas ir mainījies. Neko briesmīgu tur nesaskatu. Galvenais, lai abiem kopā ir labi.
Jānis Reinis: — Precēšanās, manuprāt, ir mīlestības apliecinājums, saprašanās simbols starp vīrišķo un sievišķo. Un mūsdienās jo vairāk par to runā, jo labāk. Man pašam ir meita, viņai jau 26 gadu, un, kad es viņai uzdodu šo retorisko jautājumu: “Kad tu domā precēties?”, viņa saka: “Tēt, tu esi vecmodīgs!”, es viņai pretī — “Bet tu esi vecmeita”. Es domāju, ka tas nav pareizi — dzīvot kopā nelaulājoties. Es un Juris agri apprecējāmies — viņš 23, es 21 — gada vecumā.
Barība dzeltenajai presei
Izrādes otrajā daļā izskan frāze: “Divpadsmit sievietes es pametu, deviņas pameta mani...”. Vai arī jūsu dzīvē gadījies līdzīgi?
J. L: — Es nevienu neesmu pametis, ar visām mani liktenis šķīris. Un ar tām jaunības draudzenēm, kuras reiz bijušas, kaut kādu apstākļu spiesti vairs nesatikāmies. Arī nelaimīgu mīlestību nevaru atcerēties. Starp iemīlēšanos un mīlestību ir liela atšķirība — iemīlēties es varu trīs reizes dienā, īpaši jaunībā tā notika. Par sabiedrībā mazāk populāru cilvēku iemīlēšanos daudz nerunā, bet aktierus, īpaši dzeltenajā presē, bieži aprunā. Domāju, ka citu profesiju pārstāvji iemīlas tikpat bieži, tikai sabiedrībai tas nav tik aktuāli.
J. R.: — Man kādā citā lugā ir teksts par to, ka iemīlēties var tikai tad, kad pats to vēlas. Arī vecpuišu varonis sevi noskaņo uz to, ka vēlas iemīlēties, un rezultātā naids pārvēršas dzirksteļojošā mīlestībā. Lugas otrajā daļā izskan ironija un pašironija par vīriešiem un sievietēm, viņas netiek izsmietas, bet gan mīļi apsmaidītas.
Teksts jāmācās precīzāk
— Vai esat domājuši par šīs izrādes ilgmūžību?
J. L.: — Domāju, ka pāris simtu reižu vēl vajadzētu nospēlēt. Lugai ir ļoti labs formāts, tā nav gara, ir smieklīga, un atšķirībā no Nacionālā teātra mēs esam mobilāki. Ar mazu aktieru trupu var nokļūt tur, kur nepieciešams. Līdz ar to paveras plašākas iespējas to spēlēt arī ārpus lielajām pilsētām.
— Vai loma padevās viegli, tekstu nenācās ilgi mācīties?
J. L.: — Tā man bija zināma jau pirms gadiem desmit, kad Nacionālajā teātrī bija iestudēti Čehova “Raibie stāsti”. Nācās vairāk atcerēties nekā no jauna mācīties. Lugas vērtība ir tās teksts, tāpēc cenšamies pēc iespējas precīzāk to iemācīties.
Labs garastāvoklis garantēts
— Ko gribētu novēlētu skatītājiem?
J. R.: — Skatoties lugu, gūt labu garastāvokli. Skatītāji noteikti būs ieguvēji, jo šī ir klasiska izrāde, kurā saglabātas patiesās teātra vērtības, par to liecina smiekli zālē, skatītāju aplausi. Humora žanrs ir viens no grūtākajiem. Izveidot filozofisku izrādi ir vienkārši — pauzes starp tekstiem, ko aizpilda ar mūziku, un skatītājs beigās jau ir tā noguris, ka domā — kāpēc es vispār šurp atnācu? Bet dzirksteļojoša komēdija jau gadiem ilgi nav iestudēta.
— Vai gadās šadtad arī uz Aizkraukles pusi braukt?
J. R.: — Garām Neretai braucu divas reizes mēnesī, jo mana māte dzīvo Subatē. Tēvs jau miris, bet agrāk dzīvoja Aknīstē. Es sevi uzskatu par sēļu nacionālistu. Sēlijai vienīgajai no novadiem ir savs karogs — sarkan balt zaļais. Žēl vienīgi, ka šobrīd tas ir viens no nodzītākajiem novadiem Latvijā.

Staburags.lv ARHĪVS

Iemīlēties var pat trīsreiz dienā

Kategorijas