Meitene no dievnama

2009. gada 17. oktobris 00:01

“Kad man bija divdesmit gadu uz dzīvi skatījos citādi. Daudz kas likās vienkāršāk. Šķita, ka man būs pa spēkam vairāk nekā citiem, bet, saskaroties ar lietām un notikumiem savā dzīvē, saprotu, ka vēl daudz nezinu un nemāku. Tagad īpaši izjūtu, ka dzīves pieredze ir svarīga, bet tā nav ātri iegūstama,” saka pļaviņiete Zane Spēlīte, kura dzimusi rudens skaistākajā mēnesī oktobrī un šonedēļ svin apaļu jubileju.

Starp Rīgu un Pļaviņām

“Bērnību pavadīju gan Pļaviņās, gan Rīgā, jo māte ir rīdziniece, bet tēvs — pļaviņietis. Ļoti bieži māte mani un brāli veda pie tēva vecākiem. Šis laiks man visvairāk ir palicis atmiņā no bērnības. Omīte un opītis mūs ļoti mīlēja un priecājās, ka var gan auklēt, gan arī uzticēt mājas un dārza darbus. Netrūka jau arī nedarbu, bet kurš bērns bez tiem izaudzis?
Skolas gaitas sāku Rīgā, kur mācījos līdz pamatskolas 7. klasei, pēc tam turpināju Pļaviņu vidusskolā. Uz Pļaviņām pavisam pārcēlos gan mācīties, gan dzīvot laikā, kad nomira mans vectēvs un omīte palika viena. Ar omīti bija izveidojušās tuvas attiecības, un es ļoti gribēju pie viņas dzīvot, kopš tā laika esmu pļaviņiete.

Netīk grāmatvedes atbildība

Vēlāk mācījos Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, lai apgūtu grāmatvedību. Šķita, ka man ļoti patīk kārtot dokumentus un rēķināt. Tā bija, kamēr mācījos, kursā biju otra labākā. Kad bija jāsāk strādāt, sapratu, ka grāmatvedes atbildība man nepatīk. Tajā laikā man piedāvāja datormaketētājas darbu. Uzreiz nepiekritu, jo alga likās pārāk maza, gribēju labāk apmaksātu darbu, kaut arī man nebija nekādas darba pieredzes. Arī tas, ka nezināju, ko dara maketētājs, mani nedaudz atturēja, bet pēc kāda laika nolēmu mēģināt. Esmu priecīga, ka mani pieņēma bez jebkādām zināšanām šajā jomā un apmācīja. Tagad strādāju par maketētāju tipogrāfijā “Krauklītis”, un tas man ļoti patīk.

Dievkalpojumi mājās

Mīļākie un spilgtākie mirkļi no bērnības ir, kad kopā ar māti tēvu, brāli un vecvecākiem varējām lūgt Dievu. Parasti tās bija lūgšanas pirms ēdienreizēm un gulētiešanas. Atceros bērnībā vairākkārt piedzīvoju lūgšanu piepildījumu. Kādu vakaru brālim kļuva slikti, likās — gaidāma ilga slimošana, bet es tik ļoti lūdzu Dievu, lai izārstē brāli. Pēc lūgšanas tā arī notika — viss bija kārtībā. Pēc katra tāda maza brīnuma savā dzīvē vēlējos arvien tuvāk iepazīt un iemīlēt Dievu.
Mans vectēvs bija baptistu sludinātājs, un viņa pārraudzībā bija mazā Pļaviņu baptistu draudzīte. Draudzei nebija savu telpu, kur sanākt kopā uz dievkalpojumiem un lūgšanām. Tā nu vairāk kā 45 gadus regulāri divas reizes nedēļā draudze nāca manas omītes un vectēva mājā. Tā kā māja nebija liela, varu pilnībā apgalvot, ka Pļaviņās es dzīvoju dievnamā.

Vada svētdienas skolu

Brīvo laiku pilnībā atdodu Dievam. Priecājos, ka man ir iespēja īpaši kalpot Dievam darbojoties ar bērniem un jauniešiem Svētā Pētera Pļaviņu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Es vadu draudzes svētdienas skolu un jauniešu flautistu ansambli. Ar bērniem sāku strādāt jau 16 gadu vecumā kā skolotāja palīdze. Mācījos stāstīt Bībeles stāstus un kopā ar mazajiem bērniem veikt rokdarbus, piedalījos dažādos pasākumos. Tagad esmu vadītāja visām vecuma grupiņām un skolotājiem, kuri tās māca. Te paiet mans laiks, lai sameklētu materiālus, līdzekļus, apkopotu idejas visām aktivitātēm, sarunātu skolotājus, interesantus viesus.

Jāizvēlas pareizais ceļš

Cilvēka dzīvē vissvarīgākais ir izvēlēties pareizo ceļu. Ir daudz iespēju, kā dzīvot, bet sev zinu vienīgo pareizo — kopā ar Dievu. Un es zinu, ka, cilvēkam piedzimstot, viņa liktenis nav kā akmenī iecirsts, to var mainīt, jo tas ir katra paša rokās.
Esmu precējusies, kopā ar vīru esam vairāk kā četrus gadus. Jau jaunībā, domājot par nākamo dzīvesdraugu, par to īpaši lūdzu Dievu. Un esmu saņēmusi visu, ko lūdzu. Laulībā esmu sapratusi, ka svarīgākais mīlestībā ir nevis tas, kā mēs skatāmies viens uz otru, uz otra īpašībām un raksturu, bet gan virziens kurā mēs raugāmies. Mūsu virziens ir uz debesīm.

Staburags.lv ARHĪVS

Meitene no dievnama

Kategorijas