Sieviete ar raksturu

2009. gada 24. oktobris 00:01

Secietes Ritas Vašas ikdiena aizrit Seces pagasta pārvaldē, kur viņa gadu strādā par sociālo darbinieci. Rīt viņai aprit 50 gadu. Ritas kundze teic, ka savus gadus nejūt un jūtas jauna.

Rita Vaša augusi astoņu bērnu ģimenē. Liktenis viņu nav žēlojis. Kad meitene mācījās 6. klasē, viņas tēvs aizgāja mūžībā, bet divus gadus vēlāk viņa zaudēja arī māti. Rita bija jaunākā no bērniem, tāpēc viņai agri bija jāiemācās kļūt patstāvīgai. Iespējams, tieši tāpēc viņa necieš melus un vienmēr ir iestājusies tikai par taisnību. Pēc vecāku zaudējuma Rita kopā ar māsām un brāļiem nepadevās, bet cīnījās. Visi ieguva izglītību, sāka strādāt un izveidoja ģimenes.
“Tā bija mana audzinātāja!”
— Jau no mazotnes man ir, tā teikt, šerps raksturs, bet tas nav slikti — vienmēr esmu par taisnību. Pēc Seces pamatskolas beigšanas sāku mācīties Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, kur apguvu prečzines arodu. Taču specialitātē esmu strādājusi samērā maz. Man ļoti patīk darbs ar bērniem, tāpēc 11 gadu strādāju bērnudārzā par audzinātāju, bet no darba aizgāju, jo pieprasīja augstāko izglītību. Vispatīkamākie bija brīži, kad mazie uz ielas sveicināja vai svētkos uzdāvināja pašu sarūpētu dāvaniņu. Taču aizkustinošākos brīžus piedzīvoju, kad vairs nestrādāju, bet pastaigājoties mazie māmiņām mīļi teica: “Tā bija mana audzinātāja!”.
Ciešas ģimenes saites
Tā kā agri zaudējām vecākus, mēs, māsas un brāļi, kļuvām par ļoti stipru un saliedētu ģimeni. Viens otram esam liels atbalsts. Ja vajadzēs naudiņu ārstēšanai, transportam vai citas problēmas risināšanai, nekad neatteiksim. Jebkurā dzīves situācijā, pat nakts laikā celsimies, iesim un viens otram palīdzēsim.
Esam ļoti muzikāla ģimene. Savulaik izveidojām vokāli instrumentālo ansambli “Ramiņi” un dziedājām dažādos pasākumos. Joprojām, sanākot visiem kopā jubilejās un citos svētkos, kārtīgi lustējamies — gan dziedam, gan dejojam.
Dziedāšana ir mans vaļasprieks. Vienu brīdi aizrāvos ar dejošanu, bet tas nesaistīja, tāpēc atkal pievērsos mūzikai. Bez tās nevaru. Kad esmu mājās, vienmēr klausos radio.
Apprec vislabāko vīru
Mans vīrs ir ukrainis. Viņš strādāja Secē, un mēs iepazināmies kādā ballē, kurā dziedāju. Draudzējāmies un pēc kāda laika iedrošināju precēties, un viņš piekrita. Varu teikt tikai vienu — man ir vislabākais un čaklākais vīrs pasaulē! Viņš mani var aizstāt jebkurā dzīves situācijā — gan pagatavot ēdienu, gan izslaukt gotiņu.
Esam izaudzinājuši trīs bērnus. Tagad viņiem ir sava dzīve, ģimene, taču māja ir mūsu ģimenes pils, kurā visi vienmēr satiekamies. Lai gan bērni jau pieauguši, es līdz pat mūža galam rūpēšos par viņiem un atbalstīšu it visā. Jūtos gandarīta, ka varu viņiem palīdzēt. Lai cik savādi šķistu, esmu par to, ka no Seces jābrauc prom. Jauniem cilvēkiem te nav īstā vieta un vide, kur atrast darbu un veidot ģimeni.
Visgrūtākais — samierināties
Strādāju Seces pagasta pārvaldē par sociālo darbinieci un paralēli darbam mācos Psiholoģijas augstskolas Jēkabpils filiālē. Studēju sociālo darbu un šogad augstskolu absolvēšu.
Visgrūtākais manā darbā ir samierināties ar notiekošo. Nepiekrītu ļoti daudziem izdotajiem likumiem, īpaši šobrīd, kad atbalstu sniedz tiem, kuri necenšas mainīt savu dzīvi. Viņi to uztver kā pašsaprotamu lietu un itin nemaz nevēlas dzīvē tikt uz augšu. Ir cilvēki, kuri par spīti visam strādā un cīnās par izdzīvošanu, bet, lai kā gribētu, es diemžēl viņiem daudz nevaru palīdzēt.
Valstī pašreiz ir ļoti smaga situācija. Cilvēki ir nocietinājušies un īgni. Domāju, ja mēs visi mainītu savu attieksmi vienam pret otru, tad krīze neliktos tik grūta. Mums vajadzētu vairot labestību. Es gan raudu, gan smejos, bet nekad neesmu pesimiste, vienmēr uz notiekošo raugos ar optimismu.

Staburags.lv ARHĪVS

Sieviete ar raksturu

Kategorijas