Sava maize labāka

2009. gada 12. novembris 00:01

Almai un Vitoldam Bērziņiem Neretas pusē mājās vienmēr ir pašcepta rupjmaize, divi “dzīvi zāles pļāvēji” pagalmā un milzu bļoda virtuvē.

No veikala miltiem neiznāk
Bija jau vēls rudens vakars, kad devos apciemot Almu un Vitoldu Bērziņus. Pirms atradu ”Ozoliņu” mājas, ceļu uz tām jautāju kaimiņiem. — Jābrauc tik uz priekšu līdz mežam, — viņi atbildēja. Kad likās, ka būšu apmaldījies, starmešu strēlēs pašā meža malā izgaismojās pagalms un zemu žogu apjozta māja. Pēc pāris minūtēm jau sēdēju kopā ar mājas saimniekiem virtuvē pie galda un mēs sākam runāt par maizes cepšanu un ne tikai.
— Kas nepieciešams īstai rudzu maizei?
— Lai izceptu labu rudzu maizi, vajadzīgi labi milti. Ja pati nespēju sagādāt, nākas pirkt, — stāstījumu iesāk Almas kundze. — No miltiem, kurus pārdod veikalā, laba maize neiznāk. Reiz Aizkrauklē nopirku, bet laikam bija veci, cepot kukulīši sakritās un saplaisāja, arī garša nebija ierastā. Īstais veids, kā tikt pie labiem miltiem — iegādāties graudus no pazīstamiem saimniekiem un samalt tuvējās dzirnavās. Iepriekšējos pirkām Ērberģes pusē, nu tie beigušies, pēdējam cepienam tik iznāca. Pie savas maizes esmu pieradusi un kamēr vien spēšu to izcept, veikalā nepirkšu. Esam pensionāri un labāk ko darīt, nevis sēdēt un gaidīt mūža galu.
— Cepat arī baltmaizi?
— Kviešu maizi necepu, to mazāk lietojam un, cik nepieciešams, nopērkam veikalā. Veciem cilvēkiem baltmaize nav nemaz tik veselīga. Vīram manis ceptā rudzu maize šķiet par stipru. Tai malums ir rupjāks kā veikalā pirktajai, bet es esmu pieradusi, un man, lai arī esmu gados (Almas kundzei jau pāri 80 — aut.), tas neskādē. Es bez savas maizes nevaru. Man nepatīk, ka pirktajai maizei klāt cukurs. Saldumi garšo, bet ne pie rupjmaizes. Pašu cepto pirmo klaipiņu, kamēr svaigs, apēdam ātri. Garšo rupjmaize apmērcēta eļļā, pannā apcepta un ar biezpienu pa virsu.
Gadu desmitiem vecs ieraugs
— Maizei vajadzīgas arī citas sastāvdaļas.
— Es cepu tā, kā esmu iemācījusies no savas mātes. Pats svarīgākais ir ieraugs. Tas man glabājas ap simts gadu vecā bļodā. Katru reizi, maizi cepot, uz bļodas sienām paliek nedaudz mīklas. Bļodu nemazgāju, nolieku līdz nākamajai reizei. Citas saimnieces atstāj mazu mīklas pikucīti trauka dibenā. Pirmais ieraugs, kuru gatavoju pirms daudziem gadiem, izdevās ar mokām, vairākas nedēļas pagāja līdz iznāca, kā vajag. Tā pamatā ir piena sūkalas. Citi ar sīpolu izrīvē trauku, bet man tas aromāts nepatīk. Mīklu iejaucu iepriekšējās dienas vakarā. Diezgan siltam ūdenim pievienoju miltus, ķimenes un līdz rītam nolieku siltumā rūgt. Labāk garšo, ja iejauc arī nedaudz kviešu miltu. No rīta vēlreiz pārmīcu, pielieku sāli, un tas arī viss.
Vienā cepienā lieku četrus kukulīšus. Krāsns veca, pamatne tai nelīdzena, tāpēc necepam vis uz klona, bet uz plāts. Ja saņemtos un sakārtotu krāsni, ceptu uz kļavu lapām. Kurinām ar alkšņa, melnalkšņa vai bērza malku, lai pēc izkurēšanās paliktu ogles. Ir saimnieces, kuras kurina ar egles malku. Esmu mēģinājusi cept arī citās krāsnīs, piemēram, elektriskajā, bet stipri saplaisāja garoza. Pie katras krāsns jāpierod.
Iemācītu cept gribētājus
Saimniece no istabas atnes pēdējo kukulīti un pārgriež to uz pusēm, piedāvā man nogaršot. Pirmais, kas pārsteidz, – mīkstā garoza, jo bieži vien mājās ceptajai maizei tā ir cieta.
— Vai tas ir noslēpums, kā saglabāt maizi tik ilgu laiku mīkstu?
— Nekāda noslēpuma nav. Izceptā maize jāsamitrina ar siltu ūdeni, jāapsedz ar mitru marlīti un virs tās jāuzklāj plēve lai netvaiko. Vēl jāpārsedz sega un vecā biezā jaka. Tā sasegta maize vēl ilgi ir silta, gaida brīdi, kad tiks celta galdā. Savu pieredzi gribētu nodot kādam jaunam cilvēkam, kuram rastos interese par maizes cepšanu. Lai kaut kas paliek pēc manis.
Kopā jau pusgadsimtu
— Māja un krāsns atgādina muzeju. Vai sen te dzīvojat?
— Māju nopirkām 1995. gadā. Visu dzīvi esmu vēlējusies savu vietiņu nostāk no pārējiem. Te mēs nevienu netraucējam un citiem neesam pa kājām. Ja kaut kas ļoti vajadzīgs, līdzās ir meitas zeme, māja. Uz Neretu aizbraucam labi ja reizi nedēļā. Vēl paši ar savu mašīnu nokļūstam kur nepieciešams.
— Vai turat arī kādu mājlopu?
— Skaistum pagājušajā rudenī iegādājāmies divas aitas. Esam gados un jāuzmanās, lai viņas mūs pašus neapgāž, — joko saimniece. — Viņas mums zāles pļāvēja vietā. Jāvaktē, lai nenograuž to, ko nedrīkst. Ierīkojām nožogojumus ap māju, citādi visas puķes apēd. Kur netiek klāt tāpat, pakāpjas. Uz graušanu viņas naskas.
— Esat garu mūžu nodzīvojusi, bet joprojām apdarāt visus mājas darbus un par veselības nesūdzaties. Kā jums tas izdodas?
— Esot gados jaunu cilvēku vidū, tik ātri nenoveco. No jaunajiem izstaro spēks. Savs vecums jāapzinās, pa gaisu ar nevar skriet. Savlaik abi ar vīru bijām kolhoznieki, pēdējos gados daudz strādājām, lai nopelnītu labu pensiju, lai piepildītu sapni par lauku māju ar pāris govīm, piecām vistām un sivēnu. Sapnis piepildījās. Ar vīru kopā laimīgi esam nodzīvojuši 54 gadus.
“Mēs neko noteikt nevaram”
— Vai dižķibele jūs nemaz nav skārusi?
— Man savulaik bija daudz grūtāk, īpaši pusaudzes gados. Tēvu kara laikā nošāva, un es 13 gadu vecumā sāku strādāt vīriešu darbus — mācījos pat art. Par mani jau vīri smej, — saka, kad ņemu pavārnīcu rokā, liekas, ka bomi celtu.
Ja salīdzina šos laikus ar tiem, varu teikt, ka dzīvojam ļoti labi. Tik strādāt vajag. Ja negrib neko darīt, neprot dzīvot, tad labi nekad nebūs. Vajadzīga pacietība un gudrs prāts. Dzīves pieredze uzved uz pareizā ceļa. Pa dzīvi jāiet acīm vaļā, vērojot, kas der un kas neder. Vajadzīgs mērķis, citādi nav pēc kā tiekties. Jāmācās no savām kļūdām, un, ja nesanāk, turpmāk jādara savādāk. Savu mērķi man izdevās sasniegt. Varbūt tikai nedaudz par vēlu. Tagad ir gan zeme, gan māja, bet gadu dēļ daudz ko vairs nespēju. Labi, ka ir bērni, citādi vecumdienās bez atvasēm esi kā celms. Ar bērniem arī ne vienmēr ir tā, kā gribas. Ja viņi sāk mācīt, kā dzīvot, tad īsti labi nav. Mums ar meitām paveicies. Tikai jāsaprot, ka mēs viņām nevaram noteikt — dari tā, tā ir pareizi. Tagad ir pavisam citi laiki un citi uzskati. Viss ir kājām gaisā. Jaunajiem jātiek galā pašiem, un mūsu padomi ne katrreiz derēs. Dažkārt gribas ieteikt, kā pareizāk audzināt mazdēlus, bet, ja tā padomā, es augu citos laikos, un mani padomi viņiem vairs neder. Žēl, ka sociālisma laiks atradināja cilvēkus domāt uz priekšu. Ko lika, to darīja, un savas domas izpaust nedrīkstēja. Mūsdienās katrs pats var plānot un darīt. Daudzi iesāk, bet, saprot, ka uzreiz daudz naudas saraust nevarēs, atmet ar roku. Dzīvē reti kad viss iet gludi. Vecumdienās vēlos, lai godam varu aiziet, lai Dievs dod man skaidru prātu līdz pēdējai dienai. Lai nebūtu citam par apgrūtinājumu.
Ar baznīcu sirdī
— Vai apmeklējat arī dievkalpojumus?
— Baznīca manā skatījumā palikusi pārāk ārišķīga. Toreiz, kad regulāri turp gāju, tās bija reizes, kad pārdomāju dzīvi. Laikam esmu par vecu, lai pieņemtu koncertus un citas izklaides, ko rīko baznīcā. Arī dievvārdu dziesmas palikušas man svešas. Savu laik visus meldiņus zināju no galvas. Tagad pat vārdi sagrozīti. Mana baznīca ir manā sirdī.

Staburags.lv ARHĪVS

Sava maize labāka

Kategorijas