Svinēt nebija laika

2009. gada 17. novembris 00:01

Jānis Kliģis Klintaines pagasta, “Veltās” šogad valsts svētkos svinēs savas dzīves astoņdesmit gadu. Vai, cilvēkam, kurš tikai desmit gadu jaunāks nekā Latvijas valsts, šī diena ir īpaša?

Sapņi nepiepildījās
Jānis Kliģis dzimis Dignājas pagastā, dzīvojis Secē, Sērenē. Strādājis par mehanizatoru. Ģimenē audzis kopā ar māsu. — Atceros sevi no sešiem gadiem. Vecākiem bija sava saimniecība, ganīju lopus. Kādu laiku kopā ar meiteni no Latgales — viņas vārds bija Dominika. Sešus gadus vecāka par mani. Viņa laikam uzskatīja, ka mēs esam pārāk slinki, par maz strādājam, jo teica: “Būtu manam tēvam šitik zemis, labība augtu, veldrē grīzdamās!”. Kur tagad ir mana Dominika? Nu zemi pakaļ met, nevienam nevajag. Un situācija mainījusies tikai “nieka” 70 gadu laikā.
Kara sākumā, gājis uz Jaunjelgavu krievu tankus skatīties. — Toreiz, kad biju bērns, nesapratu, ka tā ir ne tikai okupācija, tas ir uzbrukums Latvijas valstij. Redzēju, kā vēlāk krievu armiju nomainīja vācieši. Pēc kara māte gribēja nopirkt zemi, dzīvot savā mājā. Tam nebija lemts piepildīties. Mainījās valsts iekārta, un sapņiem bija jāaizmirst.
Jāņa tēvs līdz pēdējam esot pretojies, negājis kolhozā.
Vai palikusi tikai “plika” parunāšana?
Lai arī dzimis vienā dienā ar Latvijas valsti, Jāņa kungs neatceras, ka būtu svinējis jubilejas. Vācu laiki bija drūmi, Josifa varas gados šo dienu nedrīkstēja pat pieminēt. Pēc atmodas ir citādi. Uz Rīgu barikāžu laikā daži no Klintaines puses aizbrauca, jubilārs gan palicis mājās. — Domājām, ka viss būs savādāk. Tie, kuri cīnījās par brīvo Latviju, palika malā. Uzradās visādi Šķēles un Lembergi, kuri vēl tagad neliekas mierā. Ja var apzagt pat bērnu slimnīcu, tad ko var gribēt?
— Vairs neticu, ka reiz īstenosies tā Latvijas ideja, par kādu cilvēki cīnījušies, atdevuši dzīvību. Klintaines pagastā palikuši tikai daži, kuri vēl ar kaut ko nodarbojas. Pārsvarā veci cilvēki un dzērāji. Šajā dienā tik vien kā “plikā” parunāšana par Latvijas brīvību palikusi. Pārāk daudz cilvēku dzīvo bez sava mugurkaula, es savā dzīvē neesmu klanījies. Tagad, kad noķer zagli pie rokas, runā — iespējams, ka noziedzīga darbība. Kāpēc uzreiz skaidri nepasaka, ka zaglis? Tādiem žēlastības nevajag, kāpēc tādu cilvēku priekšā jālien uz vēdera.
Laikam aplami iedomāties, ka cilvēki, vēstures liecinieki, šo dienu — 18. novembri — laukos atzīmējuši. Jānis teic, ka, pirmkārt, vajadzēja strādāt un svētkus svinēja tur, Rīgā.

Jākrāj lats pie lata
Devos apciemot kungu kurš šodien, 17. novembrī svin apaļu jubileju. Viņš ir tikai gadu jaunāks par mūsu valsti, un šodien viņam aprit 90. Vai arī viņš ne vārda nebildīs par šo nozīmīgo svētku atzīmēšanu senāk?
Tā pattālāk no Iršu pagasta centra, mājās ar skanīgu nosaukumu — “Dūjas”, dzīvo Alfrēds Puniņš. Vietējie viņu sauc par Frīdi. Gara auguma vīrs, lauku darbos sastrādātām rokām, bet gatavs vēl kājās stāvēt, lai es tik sēžot. Pierunāju tomēr arī viņu apsēsties līdzās.
Jautāju, vai dzimšanas dienas palikušas atmiņā? Vai tās svinētas, atceroties arī Latvijas valsts dibināšanu?
— Agrāk katrs latiņš bija no svara. Tēvs no saimnieka rentēja zemi, un naudu vajadzēja taupīt, lai par renti samaksātu. Vienīgais, ko tēvs svētkiem atļāvās — brūvēt alu. Mūsdienās pierasts atzīmēt dzimšanas dienas, Ziemassvētkus, rīkot balles, klāt galdus. Manā laikā tā visa nebija.
— Tā saucamajos krievu laikos arī nepieminējāt šo datumu?
— Alfrēds rāda kā restes sakrustotus pirkstus, un saka: — Re, kas bija, ja iedomājies svinēt. Izveda arī mani. Pa ceļam tik vien ēdam kā 600 gramu maizes diennaktī. Daudz pārdzīvots Sibīrijā. Laimējās un atgriezos Latvijā. Kolhoza laikā biju traktorists, braucu ar kāpurnieku.
“Bagāts nebiju un nebūšu”
— Vai tie laiki bija labāki, salīdzinot ar mūsdienām?
— Kolhozs, sovhozs, viss viens. Ir tāds sakāmvārds — kopējā druvā cūka nebarojas, tas pats ar savienību.
— Kā jūtaties tagad, dzīvojot brīvā Latvijā?
— Pensiju man maksā, par to paldies. Tos 16 latus gan “nogrieza”, bet lai jau ņem. Līdz pat pensijai diendienā strādāju. Arī pēc pensijas vēl turpināju. Man vienalga — pie krieva vai pie latvieša strādāt, bagāts neesmu bijis.
— Vai tiešām 18. novembri neatlika laika sumināt?
— Agrāk darba bija daudz, un svinēšanai laika nebija. Krievu laikos atzīmēja arī 1. Maiju un citus svētkus. Ja šajās dienās strādāja, maksāja dubultā.

Staburags.lv ARHĪVS

Svinēt nebija laika

Kategorijas