Gaismotājs vienmēr paliek ēnā

2010. gada 16. janvāris 00:01

“Citi sporto, dzied korī vai dejo, un par to taču viņiem nemaksā. Mans vaļasprieks ir gaismošana,” Aizkraukles pagasta kultūras namā, sastapts ķimerējamies vadu jūklī, atzīst aizkrauklietis Vilnis Grava. Gaismotājs viņš ir Aizkraukles pagasta kultūras namā (jau deviņus gadus), Aizkraukles tautas teātrī un Kokneses amatierteātrī un šo darbu veic bez maksas.

VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Vilnis Grava.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Vānes pagasts, 1949. gada 12. decembris.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: precējies, dēls no pirmajām attiecībām, dēls un meita no otrās laulības, viena mazmeita.
VAĻASPRIEKS: gaismošana.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.

Sataisīts “uz dullo”
— Ko Aizkraukles pagasta kultūras namā šobrīd darāt?
— Gribu, lai visa gaismošanas vadība ir no vienas pults zāles augšā. Kad cēla kultūras namu, par mums jau nepadomāja, visu sataisīja “uz dullo”: zāles vienā galā salika divpadsmit prožektoru, bet otrā galā novietoja jaudas bloku, tādēļ signāli pārklājas, un iznāk tāds gaismas kūlis, kādu nemaz nevajag, nevar arī izgaismot visu skatuvi. Gaismotājam jāskrien uz zāli izslēgt vai ieslēgt gaismu vai prožektoru. Projektējis tāds, kas no gaismošanas neko nesaprot.
— Kur Aizkraukles reģionā viss ir ideāli?
— Kad pirms daudziem gadiem nodega toreizējais Stučkas kultūras nams, no jauna kultūras namā visu izveidoja tā, kā vajadzēja, jo toreiz tur strādāju par elektriķi. Skrīveru kultūras namā ir labi, tomēr arī tur vajadzētu ierīkot tā, lai kādam nav jāiet zālē izslēgt gaismu. Kokneses kultūras namā arī vajadzētu šo to pārbūvēt.
Elektriķis jau no mazām dienām
— Cik ilgi strādājāt par elektriķi?
— Dienā mācījos Stučkas vidusskolas 11. klasē, bet vakaros gāju uz darbu kultūras namā. Mans tēvs bija elektriķis, tādēļ daudz ko apguvu jau no mazām dienām.
Elektriķa darbs kultūras namā bija saistīts ar gaismošanu, skaņošanu, reizē biju arī galdnieks, stiklinieks un santehniķis, darīju visu, ko vajadzēja. Toreiz dejoju arī tautas deju kolektīvā. Kad man bija bija jādejo, gaismoja tēvs.
Kultūras namu vadīja Raimonds Kugrēns, ļoti labs režisors un cilvēks, mēs viņu saucām par superveci. Ar iestudētajām izrādēm braucām pa visu Latviju, Daugavas krastā notika grandiozi pasākumi, kuros piedalījās vairāki simti cilvēku, uz plostiem dziedāja kori, bija jātnieki zirgos. Pirms tam notika ģenerālmēģinājums, kurā partijas “spice” pieņēma koncertprogrammu. Strādājošie tajā laikā dabūja brīvdienu. Tagad tik lielu pasākumu vairs nav. Kad kultūras namā uz kompartijas konferenci ieradās Augusts Voss un citi kompartijas līderi, mani pie skaņošanas nelaida, jo nebiju partijas biedrs... Kultūras namu apsargāja miliči, un tā darbinieki varēja ieiet tikai ar caurlaidēm.
— Dienesta laikā arī ko gaismojāt?
— Karēlijā dienesta laikā biju radists un topogrāfs, strādājām ar kartēm, dabā praktiski noteicām attālumus, vietu. Uz iepriekš izvietotiem atstarotājiem raidot gaismas kūli, varēja noteikt attālumu un objekta vietu.
Ar spicu papēdi pārdur kabeli
— Vai izrādes laikā varat būt arī skatītājs?
— Izrāde man ir jāpārzina, līdzās ir lugas eksemplārs, sekoju tekstam, lai īstajā brīdī varētu ieslēgt vajadzīgo gaismu. Redzu, kas notiek uz skatuves. Ja izrāde ir interesanta, es to izbaudu. Nesen Skrīveros Aizkraukles tautas teātra aktieri spēlēja tik spoži, ka es biju pārsteigts, aizrāvos un vajadzīgajā brīdī gandrīz aizmirsu ieslēgt gaismu. To pašu lugu Aizkrauklē teātris nospēlēja bāli.
— Kāds ir spilgtākais izrādē notikušais “nelaimes gadījums”?
— Jaunjelgavas kultūras namā bija izrāde “Jūras akmentiņi”. Vilcienā dāma un kāds vīrietis sajauc čemodānus, izkāpj stacijā, un vīrietim nekas cits neatliek kā pārģērbties dāmas apģērbā, bet dāmai — vīrieša drēbēs. Pēkšņi vīrietis augstpapēžu kurpēs netīšām uzkāpj uz starneša kabeļa, ar spico papēdi to pārdur, atskan skaļš blīkšķis, un nodziest visas gaismas — izsisti drošinātāji. Režisors izziņoja desmit minūšu pārtraukumu. Atradu pārdurto vietu, salaboju, un izrāde turpinājās. Citā reizē Lielvārdes pilsdrupās spēlējām izrādi “Velniņi”. Vēls vakars, tumsa, un man uz velniņu atstarojošā tērpa vajadzēja virzīt starmeša kūli, kuru skatītāji nevar redzēt, bet efekts ir pārsteidzošs — ragi, nagi un cimdi spoži spīd, pat zvēro. To nodrošināja speciāls starmeša filtrs, taču uz karstā stikla uzkrita lietuslāses, tas sasprāga, un velniņus izgaismoja balta gaisma, efekts zuda. Tādu filtru vairs nekur nevar dabūt.
Ir gadījumi, kad aktieri, tumsā noejot no skatuves, uzgrūžas starmetim, un tas maina gaismas kūļa virzienu.
Izrādē sanitārs
— Skatoties citu teātru izrādes, kādas gaismotāju kļūdas esat pamanījis?
— Reizēm jūtu, ka ir gaismošanas kļūda, tikai nevaru uzreiz pateikt, kāda. Citreiz “brāķis” uzreiz redzams. Lielajos Maskavas teātros vienā izrādē ir vairāki gaismotāji, katrs izgaismo savu skatuves daļu. Reiz uz skatuves bija vasara, zaļš mežs, te pēkšņi mežs iekrāsojās sarkans un dzeltens — kur vasarā dzeltenas un sarkanas lapas?
— Vai neapnīk vērot vienu un to pašu izrādi?
Neviena izrāde nav tāda pati kā iepriekšējā, katrai savas nianses, tās atšķiras kaut vai aktieru garastāvokļa ziņā. Reizēm aktieri pirms izrādes tik ļoti smejas un joko, liekas, līdz izrādei visi būs izlādējušies, taču nospēlē lieliski. Reizēm ir otrādi.
— Kādu lomu pašam nācies spēlēt?
— Mēmo lomu, bez teksta. Izrādē “Tās dullās Paulīnes dēļ” biju sanitārs, kurš atnāk un palīdz aiznest noģībušo Paulīnes kavalieri. Citu lomu teātrī nav bijis.
Pēc slavas nealkst
— Gaismotājs parasti paliek ēnā. Vai tas neapbēdina?
— Gaismošana ir mans vaļasprieks, uzreiz var redzēt padarīto, un tas iepriecina. Izrādīšanās man nepatīk, pēc slavas nealkstu, gribu palikt ēnā. Gaismošana ir radošs process, vispirms uzklausu režisora idejas, ieceres un tad cenšos tās īstenot. Lielu daļu informācijas skatītāji uztver ar acīm, un gaisma ir daļa no tās. Svarīgi arī, ka varu būt kopā ar teātru kolektīviem, ar cilvēkiem, kurus vieno līdzīgas intereses, esam kopā jauki pavadījuši laiku, braukuši ekskursijās.
Daugavā melna nakts
— Vai jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Kādreiz tas bija gan darbs, gan vaļasprieks, tagad sen vairs ne. Gandrīz astoņus gadus strādāju par ūdenslīdēju Aizkraukles glābšanas stacijā “Šķiliņos”, netālu no kultūras nama. Sākumā domāju: izmācīšos par ūdenslīdēju, būs pleznas, maska, romantika, varēšu priecāties par zivīm, taču zem ūdens nevienu zivi neesmu redzējis. No izelpotā gaisa burbuļu trokšņa visas jau laikus aizbēg. Daugavā vairāku metru dziļumā ir melna tumsa un redzēt neko nevar. Vienīgais, kas zem ūdens saista tevi ar ārpasauli, ir aukla, kurā esi piesiets. Tava dzīvība ir tā cilvēka rokās, kurš tur auklas galu, tādēļ katrs pats var izvēlēties, kam uzticēties. Es uzticējos tikai dažiem cilvēkiem, viņi savu darbu darīja perfekti.
Els maskā un gaidi
— Vai kādreiz jūsu dzīvība zem ūdens bijusi briesmās?
— Pat vairākas reizes. Reiz pārplīsa apvalks, ūdens iekļuva elpošanas sistēmā, gaisa palika tik, cik stikla maskā. Els maskā un gaidi, kad tevi izvilks. Mani izvilka. Ūdenslīdēji var gūt dažādas traumas, saistītas ar gaisa spiediena maiņu un gaisa trūkumu.
— Kādas bija “ugunskristības”?
— Esmu glābis slīkstošos un vilcis no ūdens jau noslīkušus cilvēkus. Pirmais slīkonis bija pie Pērses ūdenskrituma — gāju pa upes gultni, līdz pēkšņi kritu, jo priekšā bija ūdenskrituma valnis. Viss saduļķots, dūņas, neko redzēt nevarēja, tikai sajust ar tausti. Sataustīju garus zābakus, pēc tam pašu cilvēku. Bija mans paziņa. Pērses upei stāvi krasti, viņš kāpa no laivas, tā aizslīdēja, bet pašam nebija, kur pieķerties, un cilvēks noslīka. Izjūtas nebija patīkamas, tomēr reizē arī gandarījums, jo tuvinieki krastā gaidīja, vai atradīšu.
Esmu noslīkušus cilvēkus izvilcis arī Aizkrauklē, Skrīveros, Ogrē, Krapē un citur — kādreiz braukājām pa visu Latviju. Reiz Gulbenes rajonā bēru galds jau bija uzklāts, bet noslīkušie vēl nebija atrasti. Izsauca mūs. Komunālās saimniecības ministrs Akopjans, kurš ļoti atbalstīja ūdenslīdējus, pats airēja laivu, bet mēs meklējām. Zivju dīķī ziemā nozāģētie kārkli bija kā ecēšas. Toreiz bija slapjdraņķis. Ministrs gribēja “stāvēt uz vakts”, bet kolēģis Uldis Stumbris pateica, ka auklas galā būšu es. Viņs atrada abus: tēvu un dēlu.
Kad Pļaviņās bija plūdi, ar amfībiju “piepeldējām” pie morga un līķus uzmanīgi nesām lejā. Plūdu laikā pa logu esam evakuējuši arī slimniekus, apķērām viņus kā lelles un nesām. Tas bija grūti un bīstami.
Nācies ūdenī nirt, lai pieāķētu trosi nogrimušām mašīnām. Tomes zivjaudzētavā esam no ūdens ārā vilkuši traktoru, Pļaviņās no Daugavas — ugunsdzēsēju mašīnu.
Čūskas nenes
— Gaismotāja un ūdenslīdēja darbs — tas šķiet nesavienojami.
— Tas tāpēc, ka esmu Čūsknesis! Esmu dzirdējis, ka ir arī tāda zodiaka zīme, tas gan nenozīmē, ka nesu čūskas. Lai gan dzimis Strēlnieka zvaigznājā, tomēr neizjūtu tam piederību, arī Skorpions neesmu, bet kaut kur pa vidu — Čūsknesis. Par to, kas raksturo šo zodiaka zīmi, gan neesmu interesējies, bet domāju, ka galēji kontrasti.

Citi par Vilni Gravu
Ausma Bāliņa,
— Aizkraukles pagasta kultūras nama garderobiste un apkopēja:
Vilnis ir ļoti saimniecisks, uzreiz redz, kas jāsalabo. Viņš te var ņemties caurām dienām! Daudz ko izdarītu un uzlabotu, ja kultūras namam būtu vairāk naudas.

Inguna Strazdiņa,
— Kokneses kultūras nama direktore un amatierteātra režisore:
Vilnim gaismošana ir sirdslieta, un viņš visu izdara perfekti. Vilnis ir radošs, precīzs, viņam var uzticēties — ja ko solījis, visu izdarīs laikā: vīrs un vārds. Ļoti garšo saldējums, pat lielā ziemas salā. Priecājamies, ka viņš ir mūsu amatierteātra gaismotājs!

Staburags.lv ARHĪVS

Gaismotājs vienmēr paliek ēnā

Kategorijas