Lai arī gadu daudz, vajag kustēties

2010. gada 30. janvāris 00:01

“Valentīna ir ļoti šiverīga un aktīva — katru zaru novāc no ceļa un ceļa malu pretī savai mājai iztīra kilometra garumā uz vienu un otru pusi: savāc no automašīnām izmestos papīrus un citus atkritumus,” vaicājot ceļu uz Valentīnas Felkeres mājām Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā, pastāsta kaimiņi.

Darbīga kā māte
“Jā, es tīru visu! Man nepatīk, ka ceļa mala piemētāta un aizaugusi! Savācu un sadedzinu. Reiz ceļa malā apstājās automašīna, no tās izkāpa divi vīri un pateica man paldies. Mežā savācu sausos kokus, sazāģēju tos malkai, jo mežā tie tāpat sapūtu, zaļos kokus neaiztieku. Ziemā pati tīru sniegu. Vēl jau varu strādāt. Mana mamma arī bija ļoti enerģiska, viņa nodzīvoja līdz 92 gadu vecumam, līdz pēdējam brīdim staigāja un mūžībā aizgāja pavisam mierīgi — aizmiegot.”
“Kāpēc slēpjat savas skaistās acis?”
Valentīnai Felkerei šonedēļ aprit 70 gadu, un jubileju viņa nosvinējusi, kā jau pieklājas — gatavojot cienastu un sagaidot ciemiņus. Uz galda vāzē neļķes, cienasts. Enerģiskā sieviete atver albumu un labprāt atceras savas jaunības dienas.
Piedzimusi Viļānos, ģimenē bijuši četri bērni: divi brāļi un divas māsas.
Strādājusi Rīgā, “Juglas manufaktūrā”, vērpusi kokvilnu. Izmācījusies par vīriešu frizieri, tomēr nostrādājusi tikai divus gadus, jo vajadzējis vairāk naudas, māte nav varējusi palīdzēt, tādēļ sākusi darba gaitas Rīgas porcelāna rūpnīcā. “Tur nostrādāju 25 gadus, no krāsns ņēmu ārā škīvjus, cehā bija ļoti karsti. Strādāju čakli, un mani tur ļoti mīlēja un cienīja, biju pirmrindniece — manu fotogrāfiju varēja redzēt goda plāksnē, darbojos arodbiedrības komitejā, piedalījos konferencēs, braucu atpūsties uz Odesu,” stāsta Valentīna Felkere.
“Jaunībā man bija gari, kupli mati, skaistas acis un lielas, garas skropstas. Man teica: “Kāpēc jūs slēpjat savas skaistās acis?”. Vīrs Jānis man bija ļoti labs, par Čiepiņu sauca, jo es augumā maza, sīka. Viņš strādāja sērkociņu fabrikā,” teic jubilāre.
Pensijā devusies jau 50 gadu vecumā, jo Rīgas porcelāna rūpnīcā bijis kaitīgs darbs.
Nu vīrs jau aizgājis mūžībā, bet dēls Imants ar ģimeni dzīvo Bauskas pusē. Ir mazbērni Dace un Edgars. “Dēls man ir ļoti labs, arī vedekla,” atklāj jubilāre.
Tējkannas “nolako”
Dzīvojusi Salaspilī, bet vēlāk nokļuvusi Aiviekstes pagastā. Pazīstama sieviete palūgusi, vai viņa Aiviekstē nevarot izravēt burkānus. “Izravēju, bet naudu neprasīju, ka tikai būtu paēdusi. Mani iemīļoja, teica: “Vaļīte čakla kā bitīte, visas tējkannas virtuvē spīd kā nolakotas.” Es tās biju noberzusi. Man jautāja, kāpēc gribu braukt atpakaļ uz Salaspili, vai tad Aiviekstē nepatīkot? Patika, un tā es te paliku.”
Rokas kā grābeklīši
“Arī tagad vasarās kaimiņiem ravēju, ļoti mīlu darbu, visu izdaru, kā vajag. Ar cimdiem gan nevaru paravēt, tāpēc rokas kā grābeklīši. Kaimiņš man ļoti labs, es ravēju, viņš man dod mēslus ogukrūmiem, ierāda vagas, kur izaudzēju dārzeņus, iztikšanai pietiek. Viņam ir ļoti auglīga zeme, te, pie mājas, zeme ir pliekana, vasarā zied tikai puķes. Arī citi kaimiņi labi. Dzimšanas dienā uzdāvināja neļķes, paklājiņu. Prieks par to!”
Jubilārei visu laiku virtuvē skan radio. “Klausos “Latvijas Radio 2”. Vai zināt, kas tur tagad dzied? Mans mīļais Čīčiņš! Kad viņš dzied, vienmēr uzgriežu skaļāk. Kad Dzintars Čīča dziedāja Pļaviņās, arī es biju koncertā, ar viņu kopā nofotografējos. Biju arī Daugavpils Oranžā kora koncertā. Kaimiņi aizveda. Arī es pati šad tad uzdziedu. Kad ir grūti, paraudu, un tad atkal ir labi.”
Kā var gulēt, ja upenes birst!
Pagājušajā vasarā gan noticis kas nelāgs. “Bija tik augsta temperatūra, ka termometrs tik daudz vairs nespēja rādīt. Kaimiņi prasīja: “Ko tu pēc piena vairs nenāc?”. Teicu, ka ļoti slikti. Daktere izmeklēja, bet trokšņu un plaušu karsoņa nebija. Arī saulesdūriena nebija. Ar “ātrajiem” mani aizveda uz Jēkabpils slimnīcu, konstatēja, ka vainīga ērce. Bija iekodusies padusē. Gulēju reanimācijā, biju ļoti vārga. Man teica, ka esot palaimējies, varējis būt vēl sliktāk, esot paspējusi pēdējās sekundēs. Dakterītes un māsiņas gan bija ļoti labas! Mani izārstēja. Toreiz uztraucos, kas notiks ar manu suni Džoni un kaķi Muri, bet kaimiņi teica, ka viss būs kārtībā. Kamēr biju slimnīcā, viņi abus pabaroja. Kad pārbraucu mājās, man teica, lai es pēc slimnīcas vēl paguļu. Bet kā es varu gulēt, ja upeņu krūmi pilni ogām, un tās jau birst! Nolasīju, tagad burciņās ievārījums. Kaut gadu ir daudz, es kustos, visu daru un, paldies Dievam, vēl jūtos labi!”

Staburags.lv ARHĪVS

Lai arī gadu daudz, vajag kustēties

Kategorijas