Nečīkstēt, bet strādāt un vairot dzīvesprieku

2010. gada 2. februāris 00:01

“Iet cilvēkos, runāties ar citiem, atrast kādu nodarbošanos un nečīkstēt. Arī vecumdienas var pavadīt skaisti!” par savu dzīvesprieka recepti stāsta aizkraukliete Milda Malafejeva, kurai ir 73 gadi, trīs bērni, deviņi mazbērni un četri mazmazbērni.

Ar rokām izslauc 15 govju
Milda Malafejeva dzimusi Baškīrijā, bet Latvijā dzīvo kopš 1947. gada. Daudzus gadus strādājusi par slaucēju Aizkraukles pagastā. “Ar rokām trīsreiz dienā izslaucu piecpadsmit govju, bija jāceļas jau pustrijos, bet vakarā agrāk par vienpadsmitiem gulēt netiku. Jaunībā atgriezties negribētu, jo tas bija grūts laiks. Bija trīs bērni, alga maza, arī mājās vajadzēja turēt govi, vistas un cūku. Paēduši bijām, bet, lai apģērbtos, nobarojām un pārdevām lopus. Jaunību tagad atceros kā murgu.”
Kad govju fermu likvidēja, kādu laika nācies barot teļus, bet tad atkal slaukt govis — šoreiz jau ar aparātu. “Smagais darbs ir ietekmējis veselību, tomēr uzskatu, ka par slimībām nav jādomā un jārunā! Ja sāksi runāt, tās būs klāt. Lietoju vitamīnus, kaļķi, zivju eļļu, eju cilvēkos un jūtos labi,” teic Milda Malafejeva.
Krustmāte visai klasei
“Kad dzīvoju Aizkraukles pagastā, sākumskolā mācījās mazbērni. Gāju uz skolas pasākumiem, un mani aicināja arī tad, kad mazbērni skolu jau bija pabeiguši. Skolotājas Andas Deksnes klasei biju krustmāte — bērni mani tā sauca. Kopā ar viņiem visu ko pārrunājām, gājām rotaļās, ko zināju, to iemācīju. Konkursos žūrijā gan mani nelaida, jo tad es visiem dotu vislabāko atzīmi — katrs mīļš. Reiz bērni gāja uz Aizkraukles muzeju, un viens zēns jau pa gabalu sauca: “Krustmāt!”. Nodomāju, vai mazums krustmāšu, bet tas bija domāts man.”
Jāiet cilvēkos
“Aizkrauklē dzīvoju vairākus gadus. Vīru apglabājām tieši manā dzimšanas dienā, tādēļ tagad šo dienu sagaidu ar skumjām. Iededzu sveci un atceros, kā viss bijis. Varēja jau bēres rīkot arī citā dienā, bet tā bija mazdēla dzimšanas diena. Tad jau labāk lai skumja pieskaņa ir manai, nevis viņa dzimšanas dienai. Sēru laiks pagāja, jādzīvo vien tālāk. Ja ir grūti, nevajag vienam sēdēt četrās sienās, bet tieši otrādi — doties cilvēkos. Vasarā daudz strādāju dārzā, izaudzēju visu vajadzīgo, bet tagad vairāk laika veltu mazmeitai. Viņa apmeklē Bērnu un jauniešu centra pulciņu “Notiņas”, un reizi mēnesī ir vecmāmiņu diena, kad skolotāja mums visu ko māca. Piemēram, iemācījos izveidot peli, kaķi, apadīt bumbu. Mazmeita vēl ir par mazu, lai savām rokām to visu izgatavotu, bet es iemācīšu. Mazdēlam ir piedzimuši dvīņi, viņiem doti vārdi Kārlis un Gustavs — kā prezidentiem. Smejamies, ka prezidenti aug.”
Izlozē kolrābi
“Abas ar draudzeni ejam uz Aizkraukles novada dienas centru “Pīlādzis”, kur var ļoti jauki pavadīt laiku, tiekoties pasākumos, klausoties lekcijas, gatavojoties izstādēm. Piemēram, lozējām, kura kādu dārzeni audzēs un rudenī no tā pagatavos kādu ēdienu. Šogad man tika kolrābis. Cepuru ballē ieguvu pirmo vietu — savu cepuri izdaiļoju ar skaistām puķēm. Drusku izdomas, un tad jau kaut ko no jauna var radīt.”
Tamborē krelles
“Apmēram pirms diviem gadiem iemācījos tamborēt krelles. Reiz Rīgā kādā izstādē redzēju meiteni tamborējam līdzīgas krelles. Biju pārsteigta, ka tādas maksā astoņus latus. Man tas likās ļoti daudz. Savējās tamborēju savam un citu priekam, nepārdodu, daudziem esmu uzdāvinājusi. Katra, kas vēlējusies, no manis tamborēt krelles ir iemācījusies. Adām arī zeķes, cimdus, esam braukušas uz Pļaviņu un Skrīveru pansionātiem un iepriecinājušas vecos cilvēkus. Šogad brauksim uz Mēmeles sociālās aprūpes centru.
Darbojos arī pensionāru biedrības valdē. Ja tā visa nebūtu, gan jau izdomātu ko citu, kā pavadīt laiku. Ja apkārt ir labi cilvēki, dzīvot ir daudz vieglāk. Iešana cilvēkos dod prieku un ir padarījusi mani jaunāku!”
Bet kā ar iztikšanu? “Saņemu pensiju, tagad jau pensionāri tā bagātākā sabiedrības daļa!” smej Milda Malafejeva. “Vienmēr cenšos saplānot visus izdevumus tā, lai pietiktu visam. Ir jādzīvo! Tikai nečīkstēt!”.

Staburags.lv ARHĪVS

Nečīkstēt, bet strādāt un vairot dzīvesprieku

Kategorijas