20 gadu ar mopēdu uz darbu un atpakaļ

2010. gada 6. februāris 00:01

Mazzalves pagasta Ērberģes “Aizupiešos” šonedēļ 70 gadu jubileju svin Līvija Nagle. “Šie gadi bijuši notikumiem bagāti, bet visvairāk man tie saistīti ar aktīvu darbu — cik spēju, tik darīju,” teic Līvijas kundze.

Kad zvanīju un uzaicināju Līviju Nagli uz interviju, viņa teica, ka diezin vai aizbrauksim līdz “Aizupiešiem”, jo ceļš esot aizputināts. Taču norunājām, ja man tomēr izdosies nokļūt līdz Līvijas kundzes mājām, parunāsimies. Jubilāre piekrita. Ceļš uz “Aizupiešiem” vietām bija netīrīts, vien ar mašīnu izbraukātām rievām, bet tuvāk Līvijas Nagles mājām — skaisti izšķūrēts. Pagalmā glīti iztīrītās celītes un no skursteņa kūpošie dūmi liecināja, ka namamāte dīkā nesēž ne mirkli. Tā Līvijas kundze man labprāt uzticēja savu dzīvesstāstu.
Ar lineālu pa pirkstiem
— Četru gadu vecumā zaudēju tēvu. Kara laikā viņu kopā ar vēl trim karavīriem nogalināja granātas sprādzienā. Palikām divatā ar māti. Drīz piedzima māsa. Vēlāk māte iemīlēja citu vīrieti, un viņš man bija labs audžutēvs. No bērnības vislabāk atceros Jāņus. Kopā ar ģimeni tos svinējām ik gadu — kūrām ugunskuru, dejojām, dziedājām, kā īstiem latviešiem piedienas.
Tepat pabeidzu vietējo septiņgadīgo skolu. Tas bija pēckara laiks, un mēs bijām trūcīgi. Ziemā uz skolu sešus kilometrus mērojām pastalās vai vīzēs. Māte no liniem pina bizes, no kurām uzmeistaroja čības, bet no tēva krekliem šuva blūzītes. Ja kādreiz man pašuva flaneļa kleitu, tad tā bija liela greznība.
Tagad skolās ir daudz skolotāju, bet kādreiz tā nebija. Vienam bija jāuzrauga vesels bērnu pulks. Tolaik pret skolotājiem izjutām lielu bijību, un valdīja stingra disciplīna. Bija kāds ļoti stingrs skolotājs. Ja kaut ko izdarījām ne tā, tad “žvīkš!” ar lineālu pa pirkstiem.
Laulības tāds papīrs vien ir!
Pēc skolas sākumā strādāju kolhozā, lauku brigādē, tad dārzniecībā un gurķu pārstrādes cehā. Reiz iekļuvu avārijā, un pēc tās mani norīkoja par noliktavas pārzini — izsniedzu miltus.
Apprecējos samērā jauna, piedzima dēls. Taču dzīvē negāja, kā cerēts, un pēc 15 gadiem izšķīrāmies. Dēls to pārdzīvo joprojām. Pēc šķiršanās nolēmu vairs neprecēties. Gāja laiks, sastapu Aļģirtu, un tā pa dzīvi “sitamies” jau 19 gadu. Savu reizīti arī pabaramies, bet tā jau jābūt. Ja kopā ir labi, nevajag laulības apliecības. Tas nav priekšnosacījums laimīgai kopdzīvei, jo tāds papīrs vien ir!
Visa dzīve “Aizupiešos”
“Aizupiešos” pagājusi visa mana dzīve. Te viss tik ierasts, iemīļots, nekur citur negribas. Mājās vienmēr jūtos droši, bet nekad neko nevar zināt, tāpēc man ir divi sargi — mazais suņuks Lācītis un lielais Džeris. Veselība gan vairs nav tik laba kā agrāk — grūtāk iet, sāp mugura. Darot kādu darbiņu, jūtu, ka vairs nav tāda spēka kā agrāk, bet tik un tā pamazām čubinu. Man ir 16 hektāru zemes un septiņi hektāri meža. Kopju piemājas saimniecību, vasarā rušinos dārzā. Ja kaut ko nepadaru, nespēju gulēt. Kad visi darbiņi apdarīti, tad gan varu doties pie miera.
Vakaros atpūšos — paskatos kādu latviešu filmu vai ziņu raidījumu. Labprāt pāršķirstu savu laikrakstu “Staburags”. Jo lasu nevis no sākuma līdz beigām, bet gan otrādi. Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs, un, lai gan pareģojumiem neticu, to vienmēr interesanti palasīt. Kādreiz lasīju arī romānus, bet nu vairs nav uzņēmības.
Savulaik ļoti daudz adīju gan zeķes un cimdus, gan svīterus un jakas. Arī tagad šo nodarbi neesmu aizmirsusi. Taču, tā kā acis vairs nav tik manīgas kā agrāk un ātri nogurst, adu vien cimdus un zeķes. Kaimiņpuika šad tad atnāk palīdzēt darbos. Adot zeķes sev, pie viena uzmeistaroju arī viņam.
Ar kaimiņiem dalās it visā
Visi pareģoja, ka ziema nebūšot barga, bet še tev nu bija! Tik daudz sniega nebiju pieredzējusi jau ilgus gadus. Ir jau skaisti — viss balts, bet, kamēr visas taciņas iztīri, labs laiciņš paiet. Atceros 1964. gada ziemu, tā bija sniegiem bagāta, un šī nedaudz līdzinās tai. Togad Mārtiņos vienā naktī piesniga līdz pat palodzēm. Pat uz kūti nevarēju aiziet, un vīrs ar meža traktoru tīrīja celītes. Tagad, kad biezs sniegs uzsniga, kā saukts atbrauca dēls no Mārupes un ar kaimiņa tehniku ceļu iztīrīja.
Mēs ļoti labi saprotamies ar kaimiņiem. Ja vajag palīdzību, nekad viens otram neatteiksim, bet, ja kaut kā trūkst, allaž dalāmies it visā. Nesen nopirkām malku, dēls atbrauca, sazāģēja, bet kaimiņpuika saskaldīja. Vasarā rīkojam siena talkas, arī tad mums palīgā nāk kaimiņi, līdz visu savedam šķūnī.
Jaunībā ballēja kā traki
Valdība šomēnes mums, pensionāriem, sola sākt maksāt pilnu pensiju, un es to ļoti gaidu. Lai arī padsmit latu, bet man tā ir liela nauda. Tā kā bode tālu, pārsvarā iepērkos autoveikalā. Tas pie mums atbrauc divreiz nedēļā. Kādreiz visur, kur vajadzēja, braucu ar mopēdu. Gribējās pamēģināt, kā ir tādu vadīt, un iepatikās! Teju 20 gadu braukāju gan uz darbu un atpakaļ, gan iepirkties.
Man patīk košas krāsas, jo, kad dzīvē ir grūti, tās uzlabo noskaņojumu. Svētkos labprāt saņemu sarkanas neļķes. Šogad jubileju mājās nesvinēšu, braukšu apciemot dēla ģimeni Mārupē. Nekad īpaši neesmu svinējusi savu dzimšanas dienu — vienu gadu vairāk, citu — mazāk, bet jaunībā gan atzīmējām ar vērienu. Tolaik nedrīkstēja lakot nagus un krāsoties, bet matiem bija jābūt glīti sapītiem. Bija lielas balles. Vienmēr kāds spēlēja akordeonu, pārējie dziedāja, dejoja, un tā divas dienas no vietas ballējām kā traki. Tagad vecumdienās ir ko atcerēties.

Staburags.lv ARHĪVS

20 gadu ar mopēdu uz darbu un atpakaļ

Kategorijas