Ar Krievijas ziemas rūdījumu

2010. gada 13. februāris 00:01

Sarmītei Maļinauskaitei no Pilskalnes pagasta “Palsāniem” šajās dienās aprit 30 gadu. Dzimusi Valkas rajona Vijciemā, kādu laiku dzīvojusi pie Urālu kalniem, tad atgriezusies Latvijā un nu jau piecus gadus mīt Pilskalnes pusē. Audzina divus dēlus — Aleksandru un Raineru.

Maskavā tiek pie baltiem gumijniekiem
— Vai bērnībā bijāt liela ģimene?
— Mammai bijām trīs bērni— es biju vecākā māsa diviem brāļiem. Māte ir lietuviete, tēvs — latvietis, bet vecāki, mazai esot, izšķīrās. Kad biju sešus septiņus veca, pie mammas atbrauca draudzene no Krievijas un pierunāja viņu doties līdzi. Tā trīs gadus nodzīvojām pie Urālu kalniem, Permas apgabalā, Aņikinas ciemā. No tā laika saglabājušās spilgtas atmiņas. Atceros divas diennaktis ilgo ceļu ar vilcienu. Turp braucot, kad vilciens stāvēja kādā stacijā, gribēju pāriet no viena vagona otrā, un kāja iesprūda starp dzelžiem. Ja vilciens būtu sācis kustēties, paliktu bez kājas. Vilciena pavadone man palīdzēja, bet kurpi gan nācās atstāt. Tā ceļu līdz Maskavai vajadzēja turpināt basām kājām. Kad piestājām Maskavā, lija lietus. Devos kopā ar mammu basām kājām līdz tuvākajam veikalam pēc jauniem apaviem. Nopirkām baltus gumijas zābakus.
Toreiz vilcienā kopā ar mums brauca čigāni, bet man no agras bērnības bija bail no viņiem. Savulaik bērnudārzā auklītes tiem bērniem, kuri neklausīja, teica, ka atdos čigāniem. Tas bija tāds audzināšanas paņēmiens — iebaidīšana. Bail arī tāpēc, ka viņiem tumšas acis, pārāk tumšas. Es laikam viņiem nepatiku, un viņi mani sarāja. Neko nesapratu, jo viņi runāja savā valodā, bet bail gan bija.
Sirsnīgi cilvēki
— Ar ko atmiņā palicis Krievijā pavadītais laiks?
— Dzīve Aņikinas ciemā saistīta ar dziļām un bargām ziemām. Tāda, kāda šogad Latvijā, vēl ir nieks. Ar viesmīlīgiem cilvēkiem — ja aizgājām ciemos, noteikti bija kas jāēd, citādi saimnieki apvainojās. Skola palikusi atmiņā ar bargiem skolotājiem — ja slikti mācījos, sita. Īpaši matemātikas skolotāja mani necieta, laikam tāpēc, ka šis priekšmets man nepatika. Labāk padevās lasīšana, rakstīšana. Tajā laikā bija arī oktobrēni un pionieri. Mani par sliktām sekmēm pionieros neuzņēma. Patika sarkanais kaklauts, un sirds sāpēja, ka citiem ir, bet man nē.
Skolas laikā darījām arī blēņas. Kopā ar citiem bērniem bijām noskatījuši mazu, jau sabojātu televizoru. Lai arī tas nedarbojās, mums ļoti patika. Slepus ielavījāmies telpā, kur tas bija, un nočiepām. Pēc tam mūs, protams, pieķēra.
Mācības skolā, protams, notika krievu valodā, bet valodu apguvu ļoti ātri, vēl pirms skolas, bērnudārzā. Skolā jau raiti runāju krieviski. Savukārt, kad atgriezāmies Latvijā, latviešu valoda bija jāmācās no jauna.
— Kur Latvijā dzīvojāt un mācījāties?
Dzīvojām netālu no Neretas, “Krodziņu” mājās, mācījos Neretas vidusskolā. Tomēr latviešu valoda man nepadevās. Latviešu valodas skolotāja man teica: “Ja reiz dzīvo Latvijā, tad arī jārunā latviski”. Toties jau no bērnības man padevās šūšana. Darināju lellēm kleitas un, kad nebija auduma, izmantoju mammas kleitas, viņai nezinot. 12 gadu vecumā bez šujmašīnas pašuvu kleitu. Biju uzzīmējusi daudzas skices, kādas kleitas gribētu pašūt. Mīļākās krāsas ir zaļā, zilā un pasteļtoņi.
Skolas laikā patika arī sports — skriešana un soļošana. Aizkraukles rajona sacensībās ieguvu augstas vietas. Vēl tagad bieži vien ceļu no mājām līdz Neretai — astoņus kilometrus — mēroju kājām.
Raksta kāzu scenāriju
— Vai tagad arī šujat?
— Šūšanas prasmi pilnveidoju pēc pamatskolas Viesītes arodskolā, un jau otrajā kursā man bija pasūtījums kostīma šūšanai. Skolas mācību pārzines meitai pašuvu bikškostīmu, un, ja jau viņa mani uzslavēja, tad laikam darbs bija labi padarīts. Viesītes skolu gan nepabeidzu. Iepazinos ar pirmā bērna tēvu, piedzima dēls. Vēlāk Jēkabpilī pabeidzu vidusskolu un atnācu atpakaļ uz Pilskalni pie mammas. Kaimiņi, uzzinājuši, ka protu šūt, lūdza, lai izgatavoju viņu bērniem karnevāla tērpus. Tomēr labprātāk šūtu tikai vakarkleitas — tās vislabāk padodas, un tajās varu izpaust savu fantāziju. Vairākus gadus strādāju šūšanas cehā Neretā — apmācīju jaunās šuvējas. Darbnīcu pirms pāris gadiem aizvēra.
— Ar ko nodarbojaties pašlaik?
— Dzīvoju mājās, audzinu bērnus un neko nešuju. Tāpēc varu nodoties vēl kādai interesantai nodarbei — kāzu scenāriju rakstīšanai. Biju vedējmāte brāļa kāzās. Pati saplānoju, kas kurā brīdī ko darīs. Nopirku arī grāmatu, lai pašpikotu, bet idejas pārsvarā bija pašas. Zīmēju afišas, diplomus, arī kāzu mašīnu noformēju. Lai arī pirmās, kāzas izdevās godam, neizgāzos. Šogad biju scenārija autore vīra māsīcas kāzām. Pašai gan līdz šim nav bijis nevienus kāzu... Ar Andri esam kopā jau deviņus gadus, bet precēties nedomājam. Varbūt kādreiz, vecumdienās, izdomāsim, ka tomēr vajag. Mums atšķirībā no citiem neviens no vecākiem nesaka, ka tā dzīvot nedrīkst, kopdzīve jāreģistrē oficiāli. Kad pēc tā jutīsim nepieciešamību, precēsimies. Neviens arī nemāca, kā bērnus pareizi audzināt.
Patīk Rīgas drūzma
— Vai visu laiku esat dzīvojusi tikai laukos?
— Pirms pieciem gadiem dzīvojām Rīgā, un, kad atnācām uz šejieni, sākumā pat raudāt gribējās, bet nu jau esam pieraduši. Ja Rīgā būtu labi atalgots darbs, noteikti atgrieztos pilsētā. Patīk tās drūzma, dažādi cilvēki apkārt. Laukos viens par otru visu zina, un pat tādas lietas, kuras paši par sevi ne. Cilvēkiem patīk izpušķot. Ir jau labi arī te, laukos, savs dārziņš, maz izdevumu. Ziemā, kad laukā reti izejam, patīk palasīt grāmatas, žurnālus. Par mīlestību gan nelasu, priekšroku dodu kriminālromāniem. Mīlestība jāatrod dzīvē, un man tas ir izdevies. Ja tās nebūtu, tad kopā dzīvot nevarētu. Savu sirdsmīlestību dodu arī bērniem. Gan šajā pusē, gan televīzijā bieži nākas uzklausīt stāstus par to, ka daudzi bērni dzīvo bez vecāku mīlestības. Ja man būtu teikšana, es līdzekļus piešķirtu bērnu adopcijai, audžuvecāku atbalstam.
Ir kāds nepiepildīts sapnis, kuru dzīves laikā vēlētos īstenot — uzrakstīt grāmatu. Psiholoģisku, par attiecībām ģimenē, bērnu audzināšanas problēmām. Ceru, ka līdz pensijai nevajadzēs atlikt. Jo-projām jūtos kā padsmitniece. Līksmoju kā mazs skuķēns. Rīt Valentīndiena, un, lai arī Andris priekšroku dod 8. marta svinēšanai, kāda roze būs arī šajā dienā.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar Krievijas ziemas rūdījumu

Kategorijas