No bērnības ar akordeonu

2010. gada 20. februāris 00:01

Šodien skrīveriešus novada kultūras centrā iepriecinās dziedošās ģimenes. Ar vienu no tām satikos neilgi pirms koncerta dienas. Daiga Jukna un Ser-gejs Mečajs, Kristīne un Kristaps Juknas koncertā dziedās visiem pazīstamu dziesmu.

Mājās gan sastapu tikai namamāti Daigu. To, ka esmu ciemos pie muzikālas ģimenes, nevar nepamanīt. Istabā goda vietā divi sintezatori, mikrofoni, ģitāras un akordeons. Jautāju Daigai, vai ģimene bieži sanāk kopā, lai uzspēlētu?
— Aparatūra ir darba kārtībā, un, ja kādam rodas vēlme padziedāt, to arī dara. Ir vakari, kad brīnos, kāpēc kaimiņi nenāk sūdzēties par troksni, ko rada dēls un viņa draugi. Kristaps (19 gadu — aut.) spēlē “death metal” (nāves metāls) grupā “Retrace my life”, un mājas otrais stāvs ir viņu mēģinājumu vieta. Viens no kaimiņiem teicis, ka viņam šī mūzika tīri labi patīk, — stāsta Daigas kundze.
Flauta stabule vien ir
— Vai jūsu vecāki arī bija muzikāli?
— Vecaistēvs Arnolds Gulbis bija labs vijolnieks, viņa sieva — mājsaimniece, kurai patika dziedāt. Es esmu viņu apvienojums: patīk gan mūzika, gan dziedāšana, gan ēdiena gatavošana — esmu konditore “Meduslācī”. Arī tēvs Jānis patstāvīgi bija iemācījies spēlēt akordeonu. No 15 gadu vecuma viņš spēlēja zaļumballēs.
— Un kad jūs pievērsāties mūzikai?
— Mana aizraušanās ar mūziku sākās septiņu gadu vecumā. Bija skaista, saulaina ziemas diena, un mēs ar draudzeni devāmies pie zēna, kuram bija akordeons — tāds maziņš, bērniem piemērots. Es vēl skolā negāju, bet no tās reizes sākās šī instrumenta apgūšana. Tēvs un vecaistēvs bija pirmie, kuri pamācīja. 11 gadu vecumā iestājos mūzikas skolā. Vēlējos mācīties akordeona klasē, bet tā bija nokomplektēta. Piedāvāja spēlēt flautu. Šis instruments man ļoti nepatika. Vecaistēvs reiz teica, ka flauta jau nav nekāds instruments, tāda stabule vien ir. Varbūt viņa ietekmē man tā arī nepatika. Pamācījos, bet drīz vien nodarbības pametu. Vēlāk muzicēšanas prasmes apguvu pati. 17 gadu vecumā akordeonu sāku spēlēt ansamblī. Tajā laikā vairāk spēlēja “dzīvo” mūziku, sintezatorus neizmantoja. Restorānā “Klidziņa” bija mana pirmā “skatuve”.
Savējie nepazīst
— Šodien dziedās arī jūsu vīrs. Kad viņu ievilkāt “skaņu tīklos”?
— Ar Sergeju esam kopā jau 12 gadu, un arī viņš no bērnības ar mūziku ir uz “tu”. Iepazināmies, spēlēdami kopā vienā grupā. Pēc pirmās grupas izjukšanas bija vairāku gadu pārtraukums, spēlējām tikai mājās, lai “neierūsētu”. Nopirkām pirmo sintezatoru un sākām muzicēt plašākai publikai. Lai to darītu pilnvērtīgi, nepieciešama vēl cita aparatūra. Drīz vien Sergeja un mani kolēģi sāka interesēties par mums, paspēlējām dažās ballītēs, sākumā bez dziedāšanas, tikai mūziku. Iegādājāmies mikrofonus, un darba kļuva vēl vairāk. Ķegums, Koknese, Tukums, Aizkraukle — tās ir vietas, kur mūs pazīst. Īpaši nereklamējamies — pietiek ar tiem, kuri mūs zina.
— Skrīveros uz skatuves jūtaties kā mājās?
— Pēdējos gados esam piedalījušies arī Skrīveru kultūras nama rīkotajos pasākumos. Kaut gan visu vakaru spēlēt ballē un nodziedāt vienu dziesmu uz skatuves koncertā ir divas dažādas lietas. Muzicējot skrīveriešiem izjūtam atbildību, baidāmies izgāzties. Patiesībā daudzi vietējie mūs nepazīst, un šādi koncerti ir kā pārsteigums. Dažkārt publika savas emocijas neizrāda, un tad sākam uztraukties, vai visu darām pareizi.
No plīts pie
mikrofona
— Muzicējat tikai savam priekam vai tas ir arī ienākumu avots?
— Pārsvarā tomēr, lai gūtu pozitīvas emocijas koncerta laikā. Kad jūtu, ka cilvēkiem patīk, tas stimulē darīt vēl. Ir bijušas reizes, kad tikko no plīts “Meduslācī” jādodas spēlēt ballē. Tā ierasti beidzas tikai rīta pusē. Labi, ja divas stundas izdodas pagulēt, un atkal uz darbu. Pēc 18 gadu pārtraukuma pabeidzu vidusskolu un šobrīd esmu iestājusies augstskolā, studēju tiesību zinātnes. Tāpēc laiks ārpus darba ir jau saplānots, muzicējam mazāk.
— Dziedat tikai latviešu estrādes dziesmas?
— Grupas “Apvedceļš”, Lienes Šomases, Renāra Kaupera dziesmas. Repertuārā pārsvarā ir dziesmas par mīlestību. Vienas mīļākās nav.
Ne tikai
“metāliski”
— Kādus mūzikas instrumentus spēlē jūsu bērni?
— Kristaps iesāka mācīties saksofona spēli, bet pēc kāda nelaimes gadījuma veselības dēļ bija spiests to nomainīt pret ģitāru. Šo instrumentu abi bērni pārsvarā apguvuši paši. Kristīne gan labprātāk dzied, Kristaps grupā ir ģitārists. Saku viņam, ka jāmācās arī citas dziesmas, ne tikai “metāliskās”, lai var spēlēt, piemēram, kādā žetonu vakarā. Viņam šī ideja patika.
— Ar ko šovakar pārsteigsiet klausītājus?
— Dziesma būs no grupas “Eolika” repertuāra — “Pasaule, pasaulīt”, un tā ir Kristapa izvēlēta. Bērni arī bija iniciatori piedalīties koncertā. Šādā sastāvā būsim pirmoreiz. Ballītēs kopā ar bērniem neesam spēlējuši. Reiz ģimenes kopdziedāšanu Sergejs, mums nezinot, ierakstīja, un, vēlāk klausoties, bijām pārsteigti, cik labi skan. Cerams, ka arī šoreiz skanēs godam. Mūsu dziesma koncertā izskanēs pēdējā, un tās nobeigumā skatītājiem būs pārsteigums.

Staburags.lv ARHĪVS

No bērnības ar akordeonu

Kategorijas