Visu dzīvi medicīnas māsiņa

2010. gada 20. februāris 00:01

Pensionētā medicīnas māsa Ruta Bračkina no Gostiņiem nedēļas nogalē radu lokā svinēs 70 gadu jubileju. Savā profesijā viņa nostrādājusi 52 gadus.

Vārdu dod kaimiņu meitene
Jubilāres mājās ciemiņus sagaida taksītis Pifs, aiz prieka skraidīdams un lēkādams. “Viņu man uzdāvināja meita Anda, kad aizgāju pensijā. Suņukam tikai pusgads,” stāsta Rutas kundze. “Nezināju, kā nosaukt, dažādiem suņu vārdiem viņš neatsaucās.”
Tad atnāca kaimiņu meitene, paskatījās un teica: “Tu taču esi īsts Pifs!”. Tā taksītis tika pie sava vārda, kuram nu atsaucas. Viņam ir arī potēšanas pase un līdz ar to tiesības braukt autobusā. Ceļot vieglajās automašīnās Pifam diez ko nepatīk.”
Uz skolu septiņus kilometrus kājām
Laiks ir paskrējis ļoti ātri. Pašai šķiet, ka tas bija vakar, kad mazā Ruta pa sniega kupenām brida uz septiņus kilometrus tālo Odzienas skolu. Odzienā aizritējusi visa bērnība. Ģimenē bija vēl viena māsa un divi brāļi.
“Lasu, ka tagad bērni neiztīrītā sniega dēļ Sunākstē nevar tikt skolā, bet mums daudz sniega bija pierasta lieta. No rīta izgājām no mājām, pa ceļam piepulcējās citi bērni, un galā bijām liels pulks. Slapjās drēbes skolā izžāvējām. Ziemā visu nedēļu dzīvojām internātā. Ejot uz mājām, atkal lielā pulkā, bija jautri. Reizēm kāds paveda kamanās vai ratos. Kad mūsdienu bērniem stāstīju par savām skolas gaitām, par to, ka mēs mājās mācījāmies pie petrolejas lampām, viņi neticēja. Vai tā varot būt? Teicu, lai palasa “Pastariņa dienasgrāmatu”, ja netic. Tomēr nebija tā, ka mēs dzīvotu garīgajā tumsā, mums reizi nedēļā rādīja kino, redzējām filmas gan par Tarzānu, gan robežsargiem. Rītos bija rītarosme, kuru vadīja lielie puiši, mums bija fizisks rūdījums un labāka veselība.”
Ārstē un māca
Pēc 7. klases Ruta iestājās medicīnas māsu skolā Rīgā. “Kaimiņos dzīvoja meitene, kura tur jau mācījās, viņa tik ļoti jauki stāstīja par skolu, ka mani pārliecināja — medicīnas māsas profesija ir vislabākā!” stāsta jubilāre. Ja tagad vajadzētu visu sākt no gala, viņa izvēlētos tādu pašu profesiju.
Pēc skolas beigšanas 17 gadu vecumā sāktas darba gaitas. Vispirms pusgadu vajadzēja praktizēties Kalsnavas ambulancē, jo bijusi par jaunu, lai patstāvīgi veiktu medicīnas māsas pienākumus, pēc tam darbs Gostiņu ambulancē. Kad to likvidēja, apmēram gadu bijusi iecirkņa medicīnas māsa Pļaviņu poliklīnikā, pēc tam bērnu konsultācijā un Pļaviņu vidusskolā, kur ne tikai rūpējās par skolēnu veselību, bet arī sacensībām sagatavoja skolēnu pirmās palīdzības posteņus. Atvaļinājuma laikā aizvietoti kolēģi Aizkraukles “ātrajā palīdzībā”.
“Bet kur končas un šūpošana?”
Ar skolēniem gājis visādi. Dažs atnāk un stāsta, ka sāp vēders, bet, iztaustot un apskatot, skaidrs, ka skolēns melo. Bet citam patiešām sāp, jo nav paēdis. Rutas kundze domā, ka kopgalds ar vienādām porcijām bijis labāks, jo tad bija paēduši visi, taču tagad ir liela nevienlīdzība: dažs ēd gan smalkmaizītes, gan šokolādi, cits itin neko.
Gadījās, ka skolēns sasita kāju, cits sporta stundā guva vaļēju deguna kaula lūzumu, bet kādam bērnam slēpošanas trasē kļuva slikti, jo viņš slimoja ar epilepsiju.
Kādreiz medicīnas māsas skolā veica potēšanu, tagad to dara pie ģimenes ārsta. “Atceros, reiz sapotējām 1. klases skolēnus, bet pēc tam viņi mums jautāja: “Bet kur končas un šūpošana?”. Bija bērnudāzā pieraduši, ka pēc bailēm un sāpēm saņem saldu balvu. Sadabūjām konfektes, klēpī izšūpojām un nopirkām konfektes arī priekšdienām,” stāsta Rutas kundze.
Atnāk raudādams, aiziet smaidīgs
Sporta stundās bērniem dažkārt rodas psiholoģiskas problēmas. Reiz kāda maza meitene nav sadūšojusies mest kūleni, un skolotāja viņu aizsūtījusi pie medicīnas māsiņas. “Sākām runāt par suņiem, kaķiem un citām lietām, meitene kļuva dzīvespriecīgāka. Nonācām arī pie kūleņa, un viņa tomēr nolēma pamēģināt. Izdevās. Vēlāk kļuva par labu sportisti. Ir gandarījums, kad bērns atnāk raudādams, bet prom dodas smaidīgs,” teic Ruta Bračkina.
Citreiz nācies iedrošināt doties pie zobārsta vai pārliecināt, ka skolēniem tomēr labāk palikt skolā un mācīties, nevis doties mājās, ja gadījies nobrāzums vai kaut kas skolā nepatīk. Palīdzēts arī pildīt mājasdarbus.
Pie grāmatām
pieradina tēvs
Gostiņos visi cilvēki pazīstami, jo pie daudziem pat trīsreiz dienā iets uz mājām injicēt zāles, tāpat kājām izstaigāts Aiviekstes pagasts. Arī tagad daudzi lūdz palīdzību vai konsultāciju.
Kādreiz Ruta Bračkina no Gostiņiem uz Pļaviņām brauca autobusā un mājās devās kājām. Kad strādāja par patronāžas māsu, daudz kur brauca ar velosipēdu, bet tagad, kopš devusies pensijā, par pastaigām svaigā gaisā “gādā” suņuks Pifs.
“Apmeklēju arī Gostiņu bibliotēku. Visvairāk patīk lasīt veco laiku grāmatas, pārlasu Andreja Upīša stāstus, izlasīju arī “Vella kalpus”. Pie grāmatām pieradināja tēvs. Kad bijām mazi, viņš no pilsētas vienmēr atveda kādu grāmatu. Lasu arī žurnālus un laikrak-stus, “Staburagu” esmu abonējusi visam gadam,” stāsta Rutas kundze.
Nākamais vīrs lūdz dejot
“Jaunībā dzīvoju pie saimnieces, un viņa mani ielūdza savas mazmeitas pilngadības svētkos. Tur iepazinos ar nākamo vīru Ēvaldu, viņš mani lūdza dejot. Pēc tam brauca ciemos, vēlāk apprecējāmies, man toreiz bija 35 gadi,” atceras jubilāre. “Vīrs pēkšņi nomira pirms desmit gadiem, Ziemassvētkos, tādēļ tagad man šie svētki šķiet skumji. Vēl gadu pēc tam viņu vakaros gaidīju mājās, likās: tūlīt atvērsies durvis, un viņš ienāks. Sagadīšanās, bet vecāmāte nomira Jāņu dienā, tēvs — Pūpolsvētdienā. Arī šīs dienas ir skumjas.”
Dāvinās matraci un segu
Rutas kundze piedzimusi deviņos vakarā. “Māte stāstīja, ka arī pirms septiņdesmit gadiem bija sniegota ziema. Mani mājās veda zirga kamanās, zirgs vietām ar pūlēm brida pa kupenām,” atklāj jubilāre.
Kad Rutas kundzei apritēja 65 gadi, dzimšanas dienu viņa nosvinēja Gostiņu kafejnīcā, taču tagad tās vairs nav, un svinības būs mājās.
Kādu dāvanu gribētu saņemt? Tā jau zināma — radi dāvināšot “Dormeo” matraci un segu.

Staburags.lv ARHĪVS

Visu dzīvi medicīnas māsiņa

Kategorijas