Smiekli ir gara spēks

2010. gada 27. februāris 00:01

Nopietni nenopietns, gaišs, humoristisks, nedaudz ironisks skatījums uz dzīvi ir secietim Guntim Gailītim, kuram šajās februāra dienās aprit 70 gadu. “Sporta terminoloģijā izsakoties, esmu izgājis finiša taisnē, bet lielveikalu terminoloģijā — man ir beidzies derīguma termiņš,” smej jubilārs.

Jubilāra dzimtā puse ir Ērgļu novadā, skolojies Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Atgriežoties no dienesta Karēlijā, Guntis “izklejojies” teju pa visu Latviju, līdz apmeties uz dzīvi Seces pagastā.
Gatavots no laba
materiāla
— Kā es tiku līdz septiņdesmit? Pirmkārt, esmu gatavots no laba materiāla: vecāki bija veselīgi un nelietoja alkoholu. Otrkārt, līdz pilngadībai dzīvoju laukos, tas nozīmē — vasarās skrēju basām kājām, gulēju uz siena kūtsaugšā, lauku darbos līdz tumsai pa āru. Ziemā neatkarīgi no laika apstākļiem uz skolu devos kājām, visbiežāk ar slēpēm. Tas deva rūdījumu. Treškārt, ēdu, kas pašu dārzā, tīrumā un kūtī izaudzis. Viss mājās gatavots, nekādas ķīmijas, konservantu indes. Vēl šodien ēdu tīru, nesaindētu pārtiku — nātres, balandas, koka mizu, jo-projām daudz staigāju vai braucu ar divriteni. Kas brauc ar “autiņu”, “izmīkšķ” kā pūpēdis. Ceturtkārt, dabiskā vidē dzīvojot, veidojas stabila psihe. Nebija ne garīgi samaitājošā televizora, ne fiziski iznīcinošā datora. Tas, ka es vēlāk “našķojos” ar alkoholu, daudz nekaitēja, jo cements jau bija sacietējis.
Zemes tik, cik
puķupodā
Dzīvoju laukos, taču dzīvošana norit kā pilsētniekam kazarmās. Ne es varu pliks iziet pagalmā, ne man ir kūtsaugša, kur pagulēt, ne varu skriet basām kājām, jo uz civilizācijas apliecinājuma var sagriezt kājas. Zemes man nav — vien tik, cik puķupodā. Puķu, par laimi, nav daudz, cenšos tikt no tām vaļā. Kaimiņiene kādu uzdāvina, man aizmirstas aplaistīt, un tad es priecājos, ka tieku no puķēm vaļā.
Lai arī pats esmu pārliecināts laucinieks, dēls par laukiem pat dzirdēt negrib, dzīvo Rīgā. Izskolojies par elektronikas inženieri, ieguvis maģistra grādu, bet tagad Latvijai grādi nav vajadzīgi, tikai grādīgie. Darbs jau dēlam ir, strādā kādā viesnīcā par saimniecisko direktoru. Dēls līdz pēdējai cīpsliņai ir latvietis un patriots, viņš ir ar mieru kaut vai cūkas ganīt, lai tikai varētu dzīvot Latvijā.
Dzīvo, kā grib
To, ka daudzi mani nesaprot, ievēroju jau sen. Nedzeru, nepīpēju, neskatos televīziju, nemakšķerēju, neeju medībās, nejūsmoju par hokeju, caurām dienām augšpēdus neguļu zem automašīnas. Tas, kas mani aizrauj un sajūsmina, citiem ir neatrisināma mīkla. Ja cilvēki ko nesaprot, tad, ar savu olekti mērīdami, viņi iztrūkstošo piedomā klāt, un sākas baumas. Taču tā netīrā straume slīd gar manām ausīm pat neaizķeroties. Ja citu acīs esmu jocīgs, tad tāpēc man nav jātaisnojas. Man pašam ir sava galva, daru, kā man tīk, ģērbjos, kā man ērtāk, uzvedos, kā man izdevīgi, rīkojos pēc savas sirds vēlmes un pēc citu norādījumiem neilgojos. Eju savu ceļu. Novecojot cilvēks vairs nedomā, ko par viņu teiks citi, bet dara to, ko vēlas.
Par vienu patiesību
Kad strādāju leikozes laboratorijā, redzēju, kā tur veic izmēģinājumus ar baltajām pelītēm. To pašu tagad dara ar mums, latviešiem. Kaut vai ņemot teritoriālo reformu. Eksperimentēt vajag, tas ir labi. Gribas redzēt, kāds ķīselis viņiem iznāks. Ja nopietni, tad jāteic, ka mūsu senči nebija dumji, ko nevar teikt par šodienas valdniekiem. Kamēr būs spēkā pašreizējais Vēlēšanu likums, uz Saeimas vēlēšanām neiešu. Līdz ar to nepielikšu savu roku Latvijas iznīcināšanā un genocīdā pret savu tautu. Un mana sirdsapziņa būs tīra. Ja visi tā rīkotos, tad vēlēšanas skaitītos nenotikušas un kundziņi zibens ātrumā Vēlēšanu likumu mainītu. Bet mēs esam latvieši. Un katram latvietim ir sava patiesība. Un tāpēc mēs nespējam vienoties, saliedēties par un ap vienu visiem un valstij svētīgu patiesību.
Ar cerību un ticību
Vispārējai smadzeņu skalošanai nepadodos, jau gadu divdesmit televīziju neskatos, tādējādi sevi pasargāju no dezinformācijas, demagoģijas un melu straumes, kā arī no apziņas zombēšanas un psiholoģiskās iespaidošanas zemāko instinktu līmenī. Arī internetu nelietoju. Vajadzīgo informāciju smeļos grāmatās. Tā es sargāju savu garīgo veselību. Lasu tikai “Staburagu” un vienīgo bezcenzūras laikrakstu “DDD”. Pārējos laikrakstos pārlasu tikai virsrakstus un lieku reizi pārliecinos, ka lielās avīzes der vien plīts iekuram. Latvijā tagad ir sākusies tāda plata, melna svītra, kurai neredz gala. Paskaties uz to svītru — un sari uz muguras saslienas gaisā! Gaisma tuneļa galā nav vēl redzama, visi jau runā, ka būs, bet ticības nav. Taču jācer un jātic vien ir, bez tā dzīvot nevar.

Staburags.lv ARHĪVS

Smiekli ir gara spēks

Kategorijas