No Rīgas uz laukiem

2010. gada 6. marts 00:01

Nākamajā nedēļā apaļu jubileju svinēs kurmeniete triju bērnu māmiņa Kristīne Jansone. Kurmenē Kristīne dzīvo samērā neilgu laiku un ir Ideju un inici-atīvas centra vadītāja.

Piepilda sapni
Kristīne Jansone dzimusi Pierīgā, Ķekavas pagastā, pēc tam dzīvojusi Rīgā, bet pirms četriem gadiem pārcēlusies uz kluso un mierīgo Kurmenes pagastu. “Man nekad nav patikusi Rīgas drūzma un steiga. Mīts ir arī tas, ka Rīgā cilvēkiem ir vairāk iespēju. Iespējas ir visur, tikai jāprot tās saskatīt,” saka Kristīne. “Man ļoti patīk lauki, vienmēr esmu sapņojusi dzīvot privātmājā. Tagad šis sapnis ir piepildījies.”
Kurmenes pagasts izvēlēts, īpaši neplānojot. Pirmā uz laukiem pārcēlusies Kristīnes māte, kura te iegādājusies dzīvokli. Pēc kāda laika arī Kristīne ar ģimeni pameta lielpilsētu un pārnāca dzīvot uz Kurmeni. “Man iepatikās šis miers, te nav nekādu šoseju, kā tas bija Ķekavā. Tieši tas, kas varbūt lielai daļai cilvēku sagādā diskomfortu — apgrūtināta satiksme ar Rīgu, pagasts tālu no lielajiem ceļiem — man patika. Vieta, vide, cilvēki — tas viss šeit sniedz ļoti pozitīvas izjūtas,” saka jubilāre. “Šajās dienās mums ir vēl viena jubileja — apritēs tieši četri gadi, kopš esam pārcēlušies uz Kurmeni. Nekad šo izvēli neesmu nožēlojusi.” Visgrūtāk ar pārcelšanos esot bijis samierināties vecākajam dēlam, kuram toreiz bija seši gadi. Taču arī viņš to nenožēlo. Ir jauni draugi, jebkurā laikā var iziet pagalmā, vasarā ar draugiem aizskriet līdz upei un izpeldēties.
Cilvēks domā, Dievs smejas
Pirmos gadus Kurmenē Kristīnes kundze pavadījusi mājās, audzinot mazo meitiņu. “Kad pārcēlāmies, viņai bija trīs mēneši. Tad vēl nemaz nedomāju par darbu. Uz priekšu nekas īpaši netika plānots. Paļāvos, ka dzīve visu saliks pa plauktiņiem. Diezgan precīzs ir teiciens — cilvēks domā, bet Dievs smejas. To pierāda arī tas, ka tagad te īstenoju Sorosa fonda atbalstītu projektu,” stāsta Kristīne Jansone. “Pērn vasarā sāku domāt, ka varētu atkal atsākt strādāt, un kādā pasākumā uzzināju par šo projektu. Nolēmu pamēģināt, un nu tas ir izdevies. Arī nākotnei jau ir daudz ieceru, ceru, ka viss izdosies.” Pēc izglītības Kristīne ir juriste. Arī šīs zināšanas palīdzēja realizēt projektu.
Jubilejas nesvin
Kristīnes Jansones ģimenē nav iedibinājusies tradīcija īpaši atzīmēt jubilejas. “Parasti ar bērniem apēdam kādu kūku. Pirms vairākiem gadiem ir bijušas arī nedaudz plašākas svinības, bet tās ir izņēmums. Domāju, ka tuvāko gadu laikā šajā ziņā nekas nemainīsies,” stāsta jubilāre. “Man jau no bērnības nepatīk ažiotāža, kas, tuvojoties dzimšanas dienām, tiek sacelta. Klāti galdi, svinības triju dienu garumā man nenozīmē svētkus. Nepatīk, ja izjauc manu dienas ritmu, tas arī traucē.” Nav arī tādu mīļāko vai nozīmīgāko dāvanu, ko jubilāre vēlētos saņemt, jo jebkura dāvana esot jauka.
Sieviešu dienu gan atzīmē
Kristīnei jubileja ir dažas dienas pēc 8. marta — Starptautiskās sieviešu dienas. “Tas gan nekad nav traucējis vai kaut ko mainījis. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka 8. marts ir vieni no jaukākajiem svētkiem. Nepiekrītu tiem, kas tos saista ar padomju laiku, komunismu un tulpēm,” saka jubilāre. “Ziedi ir šo svētku sastāvdaļa. Gandrīz vai iznāk tā, ka jubilejas nesvinu, bet šos svētkus gan. 8. martā man ļoti patīk saņemt ziedus, dzimšanas dienās es kaut kā pati ar sevi tieku galā. Mājas šie svētki ir tikai simboliski, vairāk tos izjūtu darbā. Ir taču jauki, ka ir vēl kādi priecīgi svētki, jo sēru dienu mums, manuprāt, ir par daudz.”

Staburags.lv ARHĪVS

No Rīgas uz laukiem

Kategorijas