Augšupejošu līkni vai patiesību?

2010. gada 9. marts 00:01

Saulainu perspektīvu vai patiesību? Šādu jautājumu Aigars Plotkāns no Zosēniem sarunas sākumā uzdeva aizkraukliešiem, kuri atnāca uzklausīt biznesa konsultantu, Vidzemes augstskolas pasniedzēju un bijušo premjerministra padomnieku finanšu jautājumos.

“Ielej”
informāciju
Diskusijas nosaukums “Latvijas ekonomika: vai cerība ir muļķa mierinājums?” norāda, ka pozitīvā informācija masu medijos par it kā ekonomikas augšupeju patiesībā ir neobjektīvs viedoklis, kuram mēs akli noticam. Vakaros “Panorāma” kā ar karoti mutē “ielej” informāciju, kuru mēs paklausīgi “norijam”, bet, lai izprastu patieso situāciju, jānorobežojas no šīs “televīzijas pults spaidītāju cilts” un pašam jāanalizē situācija un notikumi.
Nedrīkst teikt:
pietiek
Patiesība ir tāda: kopš 90. gadu sākuma mēs dzīvojam kapitālistiskajā iekārtā, kas ir nežēlīga. Tās galvenais princips — peļņa par katru cenu, un ētikas normu, sabiedrības interešu ievērošana ir pat smieklīga. Vairs nav kā sociālismā, kad par nestrādāšanu varēja pat ieslodzīt cietumā. Šobrīd katram indivīdam ir brīva izvēle — strādāt vai nē. Tie, kuri strādā un nopelna, iegādājas preces, preces ražo konkurējoši uzņēmumi, bet konkurence nozīmē arvien zemākas cenas saražotajām precēm. Diemžēl tā nenotiek. Preču cenas aug, un mēs nebūt nepērkam lētākās. Ja katrs no mums iegādātos tikai tos produktus un pakalpojumus, kuri nepieciešami, pienāktu brīdis, kad visiem viss būtu. Un te ražotājiem palīdz reklāma, kura mūs kā aunus nobur un kuras ietekmē saprašanu par to, ko vajag un kas ir nepieciešams, noteic ražotājs. Pat vēl vairāk — ražotāji sāk izgatavot preces ar mazāku kalpošanas laiku, veicinot saražotā ātrāku apriti. Papildu ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem šajā procesā iejaucas arī valsts, uzspiežot dažādas obligātas lietas, piemēram, obligāto apdrošināšanu.
Nereāla nauda
No otras puses, valsts it kā ir tā, kura mums nodrošina sociālās garantijas, kas pēc būtības ir tikai tukša runa. Ja kāds vēlētos bankā apskatīt to aploksni, kurā ielikta darba gados sastrādātā naudiņa vecumdienām, nevienam no mums to neparādītu. Tādas naudas nav vai, pareizāk sakot, tā ir nereāla nauda. Līdzīgs absurds ir ar nekustamā īpašuma vērtību. Pirms desmit gadiem mājas cena bija 58 tūkstoši, bet šogad — tikai 28 tūkstoši. Puse mājas taču nav nojaukta, tieši otrādi — remonta dēļ tai vajadzēja kļūt dārgākai.
Lielie šūpo pasauli
Kas nosaka īpašuma vērtību? Izrādās, tā ir kāda netverama lieta, kuru sauc par ekonomisko noskaņojumu. Tas var būt optimistisks vai pesimistisks. Kad tas ir pozitīvs, bankas piedāvā lielākus kredītus, darba vietu daudz, visi ir apmierināti. Kad pozitīvismu nomaina pesimisms, krītas valsts valūtas vērtība, akciju vērtība biržās, un sākas depresija. Vai to var saukt par ekonomiku, ja tā atkarīga no garastāvokļa? Šobrīd, kad Latvijā valda pesimisms, nevar gaidīt uzlabojumu. Bet šādas krīzes, sabiedrības garastāvokļa maiņas ir ļoti izdevīgas vienam procentam bagāto, kuru īpašumā ir 40% visu pasaules bagātību, jo, tikai sašūpojot ekonomikas attīstību, iespējams nopelnīt. Ja ekonomika attīstītos tikai pa augšupejošu līkni, procesi būtu prognozējami, un daudz nopelnīt šādas attīstības laikā nevarētu. Krīze ir bagātību pārdalīšanas veids, kad neilgā laikā var nopelnīt vēl vairāk.
Paši sev “nospiežam bremzes”
Katras ekonomikas pamatā ir ražošana, kuras Latvijā praktiski nav. Pirmajos brīvvalsts gados, kad citas valstis ātri uzķēra pareizo virzienu turpmākajai attīstībai, Latvija iešūpojās pārāk lēni. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) iespēja attīstīties samazinājās vēl vairāk. ES nav vajadzīga Latvijas ražošana, un teiciens “Neskatieties uz mūsu darbiem, klausieties mūsu vārdos” precīzi parāda ES attiecības ar Latviju. Viņiem izdevīgāk samaksāt par to, lai mēs tikai neko neražotu un Latvija būtu vieta neērto ražotņu izvietošanai, tirgus vieta saražoto preču noietam.
Sākoties pasaules krīzei, Latvijas valstsvīri “nospieda bremzes” arī Latvijas ekonomikai. Ar palielinātajiem nodokļiem, sekmējot darba vietu likvidāciju, efekts bija kā iebraucot ar auto bedrē, vēl papildus nospiežot bremzes.
Lentenis izsūc lēnām
Viens no krīzi pastiprinošiem cēloņiem Latvijā bija pārāk lielais ekonomiskais optimisms, kuru veicināja nekustamā īpašuma cenu “bums” — tas piedzīvoja vienu no krasākajiem kāpumiem pasaulē. Optimismu veicināja arī iestāšanās Eiropas Savienībā. Ja reiz esam kopā ar citām valstīm, tātad varam būt droši par savu nākotni. Šajā laikā bankas kā lenteņi piesūcās kredītņēmējiem, noslēdzot līgumus 25 un vairāk gadiem. Upuri nedrīkst sūkt strauji, riskējot viņu nogalināt, bet daudzu gadu garumā bankai rodas stabils ienākumu avots. Tā nu joprojām daudzi ik mēnesi turpina maksāt tās summas, ko pirmskrīzes laikā, kad algas bija lielas. Kredīta maksājums palicis nemainīgs, bet algas divtik samazinājušās.
Mēs — lieliski
roboti
Klausītāji uzdeva jautājumu par iedzīvotāju izceļošanu no Latvijas uz Apvienoto Karalisti un Īriju. Vai šādi strādnieki ir izdevīgi?
Plotkāna kungs uzskata, ka šie cilvēki ir jau gatavs darbaspēks, kura izglītošanai, sociālajai nodrošināšanai nav jāiztērē ne santīms. Šāds cilvēks ir kā gatavs robots, čakls, labākajos spēka gados. Ja vērtē no ekonomiskas viedokļa, aizbraucējiem noteikti Latvijā paliek kāds radinieks, kuram sūtīt naudu. Ja viņu nespēj vairs pienācīgi nodrošināt valsts, emigranti ir vienīgā cerība. Ja iedzīvotāju skaits kļūs mazāks par diviem miljoniem, esošo infrastruktūru uzturēt vairs nebūs iespējams.
Par Latvijas iestāšanos ES — Aigars Plotkāns domā, ka šis process notika pārāk ātri, jo Latvija nevar konkurēt ar ES lielvalstīm. Jāmaksā liela dalības maksa, 2% no PVN un daļa no muitas ienākumiem sadarbībā ar trešajām valstīm. Ko saņemam pretī? Eiropas līdzekļus, kas patiesībā ir kā naudas aizdošana — es tev iedošu naudu, bet, kad aizbraukšu ciemos, tu man uzsauksi pusdienas.
Kad no cirvja vārīsim zupu
Taču visus interesēja jautājums — kā būs tālāk?
Pašlaik mēs vēl grimstam — tāda bija Plotkāna kunga atbilde. Ne tik ātri kā sākumā. Pienāks brīdis, kad beigsies bezdarbnieku pabalsti. Trīs četrus gadus valdīs tāda kā plato fāze, kad nenotiks ne grimšana, ne izaugsme. Izbraukšana no valsts turpināsies, un palikušajiem nodokļu slogs palielināsies. Valsts būs spiesta iestigt jaunos parādos, lai atdotu vecos. Turpināsies uzņēmumu bankroti, valsts tērēs arvien mazāk, jo budžetu nāksies vēl “apcirpt”, kā arī pienāks laiks sākt atdot saņemto kredītu. Kritiskā robeža gaidāma šoruden. Un kā pasakā — līdz iemācīsimies no cirvja kāta zupu vārīt.
Jaunās nodokļu politikas dēļ katram iedzīvotājam ienākumu būs mazāk. Līdz ar to ekonomikas atveseļošanās nav gaidāma. Kā piemēru Plotkāna kungs nosauca faktu, ka Zosēnos veikalā cigaretes neviens nepērk, visas ir kontrabandas.
Lai no “bedres” izrāptos ātrāk, vispirms būtu jāsakārto valsts pārvalde. Jo vairāk profesionāļu tajā strādās, jo lielākas izaugsmes cerības. Latviešiem jāsāk kooperēties, jo katrs atsevišķi mēs esam mazi. Situācijās, kad norēķinu nevar veikt ar naudu, jo tās vienkārši nav, ir iespēja mainīt preci pret preci. Izmantojot iekšējos resursus, imports pamazām jāaizstāj ar vietējiem ražojumiem. Mēs paši varam saražot daudz no tā, ko šobrīd ievedam.

Staburags.lv ARHĪVS

Augšupejošu līkni vai patiesību?

Kategorijas