Atradusi sapņu darbu

2010. gada 13. marts 00:01

Tie, kuri pēdējo sešu gadu laikā apmeklējuši Valsts ieņēmumu dienesta Aizkraukles nodaļu, iespējams, vērsušies pēc palīdzības pie kautrīgi smaidošas gaišmatainas sievietes ar debeszilām acīm. Uz piespraudes pie žaketes atloka rakstīts — Līga Stača.

Rīgā asarām acīs
Šajā darbavietā pavadītais laiks aizsteidzies ātri, un pat apaļā dzimšanas diena pienākusi nemanot.
Līgas pirmsskolas gadi pagāja Taurkalnes pusē, kur mazā māsiņa vienmēr bija lielo brāļu Jāņa un Imanta pasargāta un lutināta. Tēvs, kurš nu gan aizsaulē, strādāja par autovadītāju un mazo Līgu šad tad pavizināja. Visspilgtāk atmiņā palikuši braucieni uz Rīgu.
Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jaunjelgavu. Šobrīd darbs saistīts ar dokumentiem un cilvēkiem, bet skolas laikā labākās atzīmes bija bioloģijā un ģeogrāfijā. Pēc vidusskolas vairāki gadi pagāja, piepildot daudzu bērnu sapni — kļūt par ārsti. Rīgā pagāja vairāki gadi. Vajadzēja ilgu laiku — vairākus mēnešus, lai pierastu pie pilsētas dzīves. Līga atzīst, ka ir no tiem cilvēkiem, kuriem ir svarīgs dzimto māju tuvums, un vides maiņa pagāja pat asarām acīs. Sākumā mācījās Paula Stradiņa 2. medicīnas skolā par biomedicīnas laboranti, vēlāk strādāja Valsts medicīniskās ģenētikas centrā. Izvēlēties medicīnu pamudinājusi mamma, bet Līga to nenožēlo, lai arī pašreizējam darbam ar to nav nekāda sakara.
Pēc pāris gadiem dzimtā puse ar lielu spēku vilka atpakaļ, un ik nedēļu mērot ceļu no Jaunjelgavas uz Rīgu kļuva pārāk nogurdinoši. Lai arī ne Jaunjelgavā, ne Aiz-
krauklē darbu savā specialitātē nebija izredžu dabūt, lielpilsētas dzīve ar laiku apnika tik ļoti, ka jubilāre nolēma atgriezties dzimtajā pusē. Te viņu sagaidīja skolas laika mīlestība. Nosvinēja kāzas, un pirms astoņiem gadiem Līgu par māmiņu sāka saukt Renāts.
Gadās arī melnās dienas
Mājās sēdēt negribējās, un floristikas kursi bija tieši laikā. Tos beidzot, daži mēneši pagāja ļoti romantiskā vidē — ziedu veikalā. Diemžēl prieks nebija ilgs, jo veikalu slēdza. Nodarbinātības dienestā piedāvāja sekretāres kursus, kuru noslēgumā nosūtīja prak-sē pašreizējā darbavietā. Pēc nostrādātā prakses mēneša, uz laiku aizvietojot kolēģi, pierādījusi sevi kā spējīgu darbinieci un no vadības saņēmusi piedāvājumu palikt ilgāk. Šogad jau apritēs seši gadi. Vēl viens no bērnības sapņiem — darbs ar dokumentiem — īstenots. Lai arī iepriekš pavīdēja vēlēšanās kļūt par grāmatvedi, darbs lietvedībā kļuvis sirdij tuvs, un Līgas kundze vairs nevar iedomāties darīt ko citu. Ikdienā gadās gan pozitīvi noskaņoti apmeklētāji, gan neapmierināti, kuri dažkārt sabojā omu visai dienai. — Tādos gadījumos cenšos domāt par ko jauku, bet, par laimi, tādu gadījumu nav daudz, — saka jubilāre.
Skrējiens vērtīgāks par finišu
Jautāta, kā pēc birojā pavadītas dienas atpūšas, Līgas kundze atbild:
— Pēc darba savas fantāzijas īstenoju, gatavojot konfekšu un mākslīgo ziedu pušķus, gribētu apgūt arī rotu gatavošanas iemaņas. Vasarā brīvo laiku labprātāk pavadītu pie jūras. Pastaigas gar jūru nomierina. Makšķerēšana kopā ar dēlu Daugavā ir process, kuram varu ļauties, aizmirstot visu šajā pasaulē. Vakaros — melnā šokolāde un tēja ar pienu.
Laikam esmu nedaudz māņticīga, jo savos nākotnes sapņos nelabprāt dalos — nepiepildīsies. Māsiņa Renātam ir vēlēšanās, kuru gribētos piepildīt nākamajā gadu desmitā. Dēls pašlaik ir hiperaktīvs otrklasnieks, daudz runā, arī daudz blēņu dara, laikam dienās būs politiķis...Vai paļaujos uz sevi vai likteni? Drīzāk uz likteni, jo mūsu dzīve jau kādā likteņa grāmatā ir ierakstīta. Bail no vecumdienām, negribas palikt slimai un nevarīgai, bet dzīvot tikai laimīgam finišam arī nav vērts. No gadiem nekur neaizbēgsi, un tāpēc pārdzīvot par katru gadu, kad kļūstam vecāki, nav vērts.

Staburags.lv ARHĪVS

Atradusi sapņu darbu

Kategorijas