Svešinieka pasaulē

2010. gada 18. marts 00:01

— Zini, Kokneses speciālajā internātpamatskolā par autovadītāju strādā interesants cilvēks — viņš ir juvelieris un gravieris, nodarbojies arī ar kokgriešanu, piecus gadus bijis tālbraucējs, turklāt viņš ir aizrautīgs fotogrāfs un tagad pašmācībā apgūst norvēģu valodu, — man stāstīja kāda paziņa.
“Tam cilvēkam gan laikam diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas, un tādam krīze nedraud,” nodomāju un devos pie Jura Rudzīša ciemos.

Mana paziņa visu par viņu tomēr nezināja — Juris strādājis arī par krievu valodas skolotāju Valdorfa skolā Rīgā, bijis arī galdnieks, autovadītājs — preču izplatītājs, vajadzības gadījumā piestrādājis par angļu valodas tulku, 10 gadu sabijis ugunsdzēsējos, bijis virpotājs, fermu mehāniķis, neilgu laiku pat Breša zemnieks.
Aicināts uz sarunu publicēšanai, Juris gan mulst, jo nekādus varoņdarbus neesot veicis. Bet par savu sirdsdarbu, paša piedzīvoto, redzēto un izjusto ir ar mieru stāstīt. Un to viņš dara ar lielu aizrautību.
Mazliet dīvains
Vienas durvis sarunā Juris tomēr nevēra vaļā — tās, aiz kurām ir privātā dzīve.
Juris pieradis, ka dažkārt viņu sauc par dīvaini. Varbūt tāpēc, ka dzīvo pēc saviem — sirds — likumiem, un Juri neuztrauc citu domas par viņu. Dzīvo, kā pašam ērtāk, nevienam nedarot pāri.
Reiz iegājis grāmatnīcā, uz labu laimi atšķīris kāda kalendāra lapu un izlasījis aforismu: “Gribi būt laimīgs? Tad esi tāds!”. Un nopircis grāmatu. Aforismi — īsi, kodolīgi izteicieni — Jurim patīk, un tos viņš ne reizi vien izmanto sarunā. Arī atbildot uz jautājumu “Vai savā dzīvē kaut ko nožēlo?”, viņš neiztiek bez tā: “Nē, jo, kā saka: “Pēc kaujas visi ir stratēģi!”. ”
Netīk standarti
Bērnības atmiņas Jurim nav rožainas. Par pašu vērtīgāko viņš uzskata mācības Angļu ģimnāzijā. Vēlāk dzīvē svešvalodas zināšanas lieti noderējušas. Jurim ir “viegla galva”. Varbūt kāds skolotājs, viņu atceroties, teiktu arī: liela galva. Piemēram, jāraksta kontroldarbs, Juris skatās pa logu, bet tur tāds spirgts zaļums, tāds skaistums! Kāpēc gan piepūlēt smadzenes? Juris pieceļas, nodod tukšu lapu un iziet ārā baudīt pavasari. Jo tieši tobrīd viņam tas šķita būtiskāk. Viņam netīk vispārpieņemtie standarti.
Kā kurpnieks bez kurpēm
Pēc Angļu ģimnāzijas 8. klases beigšanas Juris iestājās Rīgas 11. profesionāli tehniskajā dzelzceļnieku vidusskolā, kur apguva metālvirpotāja specialitāti.
Juris ir pārliecināts, ka visa dzīve ir nejaušību virkne. Būdams jau metālvirpotājs, viņš sāka strādāt par gravieri. Vēlāk pašmācības ceļā apguva arī juveliera arodu. Tiesa, viņam ir “papīrs” par juvelieru kursu beigšanu, bet tas gan tikai “ķeksīša” pēc. Juris jau visu pats bija izstudējis un nekā jauna tur neieguva. Pats saka: “Jebkurš gravieris var būt labs juvelieris, bet ne kurš katrs juvelieris var būt gravieris.”
Biju iedomājusies, ka Jurim pirkstos redzēšu pašdarinātus gredzenus un ķēdīti kaklā, bet viņš tik atsmej, ka uz viņu var attiecināt teicienu par kurpnieku, kurš pats staigā bez kurpēm.
Izvēlies dāvanu!
Juris parēķinājis, ka savos darba gados izgatavojis ap 250 kilogramu rotaslietu. Viņš atzīst, ka juveliera un graviera darbs ir viņa sirdslieta. Paša darinātās rotaslietas Juris pazīst pat pēc daudziem gadiem, jo, kā pats saka, amatieriem ir viena priekšrocība — viņi meklē netradicionālo, un tas ir ieguvums.
Toties dāvanas draugiem Jurim nekad nav bijusi problēma — parasti jubilāram nobēra uz galda rotaslietas un teica: “Izvēlies sev dāvanu!”.
Gadu gaitā Jurim bijuši vairāki mācekļi. Līdz šai dienai strādā tikai viens — Slaviks, kuram pašam ir sava darbnīca Odesā. Juris uzskata, ka galvenais šajā darbā ir pacietība. Jaunībā viņš bez pārtraukuma varējis strādāt pat 36 stundas un vēl klientiem preci piegādāt mājās.
Jurim gandarījumu darbā sniedz process un iznākums. Pats gan saka: viņam esot viena vaina — neprotot preci pārdot. Bieži vien par puscenu atdodot. Lai prieks cilvēkiem!
Ļaujas laika plūdumam
Pirms trim gadiem Juris Ērgļos no paziņām par saprātīgu cenu sāka īrēt divistabu dzīvokli, vienā istabā iekārtojot darbnīcu. Tā ir viņa paradīze. Liela daļa instrumentu paša gatavoti. Vien profesionālis spējīgs novērtēt, cik darba un pacietības vajadzējis, lai izgatavotu piemēram, smalkajiem zāģīšiem rāmīšus. Mazākais sver tikai 32 gramus. Nezinātājam, ieejot šajā telpā, šķiet, ka te ir kāds instrumentu muzejs. Viss rūpīgi sakārtots, vien gaida meistara pieskārienu. Gribētos kādreiz atsākt bijušo nodarbi, bet vai tas būs te, mūsu valstī, Juris vēl pagaidām to nezina. Viņš ļaujas laika plūdumam un nepārdzīvo... Jau pieradis, ka visi darbiņi paši viņu atrod.
Malka gadu nebūtu jāpērk
Uz Ērgļiem Juris dodas diezgan reti, taču tur viņu uzticīgi gaida “ģimene”— omulīgi velnišķīgi vīri, darināti no koka. Kokgriešana ir viens no Jura vaļaspriekiem. Savulaik Tautas daiļamata meistaru darbu izstādē Rīgā pat ieguvis pirmo vietu. Labākos darbus gribēja sūtīt uz izstādi Maskavā, bet Juris atteica. Ne slavas dēļ viņš tos gatavojis, turklāt baidījies, ka neatsūtīs atpakaļ.
Juris ar cieņu runā par jebkuru darbu un arī pats ne no kāda nav vairījies. Kādu laiku viņš strādāja Ķekavas putnu fabrikā par galdnieku. Viņam kabatā vienmēr bijis kāds klucītis un nazis. Ja bija brīvs brīdis, no klucīša tapusi kāda figūriņa. Kāds draugs toreiz teicis — ja savāktu visus Jura kokgrebumus vienuviet, viņam gadu nevajadzētu pirkt malku apkurei.
Toreiz modē bija somu pirtis. Katrs kaut cik turīgs kolhozs teju vai par goda lietu uzskatīja tādu uzcelt arī savā saimniecībā. Juris vienai no šādām pirtīm darinājis norādi. Nu jau sen pagātnē jautrie pirts laiki, bet, braucot gar Daugavas otru krastu, pie Daugmales krūmos vēl var redzēt pirms 34 gadiem Jura darināto norādi.
Komunikabls, bet ne sabiedrisks
Ar Juri ir ļoti viegli un patīkami runāt. Par sevi viņš saka: “Esmu komunikabls, bet neesmu sabiedrisks. Vairāk skatītājs no malas. Savulaik Rīgā, nostājies kaut kur stūrītī, stundām varēju vērot cilvēkus.” Kad jautāju, ar kādu dabas parādību sevi asociētu, viņš atbild: “Ar vētru!”. Tā gan, manuprāt, ir viņā iekšā, visu laiku urdot un liekot būt nemierā ar sevi. Juris ar sajūsmu stāsta, ka reiz vētru piedzīvojis arī uz kuģa. Tikai žēl, ka bijusi naktī — nevarējis nofotografēt. Juris stāsta, ka viņa būtību vislabāk raksturo vārdi uz kāda suvenīra — akmens plāksnītes, kuru nopircis Anglijā. Uz tās rakstīts: “Es zinu, ka es esmu pats savā pasaulē, un tas ir labi, mani šeit pazīst.”
Romantiķis dvēselē
Fotografēšana ir vēl viena Jura aizraušanās. Ar to viņš sāka nodarboties pirms trijiem gadiem. Portālā draugiem.lv ir ievietots 200 viņa fotogaleriju. Apskatot tās, nevilšus rodas jautājums: “Kur tāds skaistums ņemts?”. Manuprāt, to var ieraudzīt tikai cilvēks ar romantisku dvēseli. Juris piekrīt, ka dvēselē viņš ir romantiķis un varbūt tāpēc viņa mīļākā grāmata ir “Grāfs Monte Kristo”.
Juris no fotoaparāta nešķīrās, arī strādājot par autovadītāju ārzemēs. Tur bieži vien tapuši skaisti kadri un dažkārt bijis žēl, ka blakus nav vēl kāda, kuram visu to parādīt.
Salda un grūtanasta
Bet pats galvenais — Jurim ir pašam sava pilsēta: “Tā ir mana paralēlā pasaule.” Portālā draugiem.lv viņam reģistrēts 1250 draugu. Tādu īstu gan esot ļoti maz. Tāpēc uz jautājumu: “Vai tev kādreiz ir skumji?” gaidīju noliedzošu atbildi, taču kļūdījos. Svešinieks un klaidonis, kā viņš sevi nosaucis portālā, dažkārt jūtas ļoti vientuļš, jo brīvība ir ne tikai salda, bet arī grūta nasta. “Es negribu nevienu ierobežot un nevēlos, lai arī mani ierobežo,” saka Juris. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš ir viens. Bet, kad Jurim lūdzu ieteikt zāles pret depresiju, viņš atsmej: ko tad varot ieteikt, ja pats reizēm netiekot ar sevi galā, bet, ja nopietni, viņaprāt, cilvēks nedrīkst būt vientuļš.
Daudzi cilvēki vientulības kliedēšanai spēku rod ticībā. Lai gan Juris nav ne kristīts, ne iesvētīts, viņš ar lielu pietāti runā par ticības lietām. Viņaprāt, tā ir psiholoģiska atbalsta forma. Juris ir pārliecināts, ka pār mums valda kāda augstāka vara.
Nevienam
nezināms
Ja kādreiz Juris izdomātu rak-stīt grāmatu par savu dzīvi, tās nosaukums būtu “Svešinieks”. Tāds viņš jūtoties šajā dzīvē. — Man nav pastāvīgu māju, — viņš saka. Arī draugi gadu gaitā zuduši. Pēdējos gados, braukājot pa Eiropu, vienā vietā maz nācies būt. Nu pusgads pavadīts, strādājot un dzīvojot Bormaņos.
— Es uz šejieni esmu atnācis kā nevienam nezināms svešinieks un agri vai vēlu tāds arī aiziešu prom. Neba mans dzīves mērķis līdz mūža galam strādāt par autobusa vadītāju, — saka Juris. Taču tas nenozīmē, ka darāmais nepatīk. Viņš visu radis darīt ar mīlestību. Arī piesnigušajos rītos sniegu tīrīt.
Vakaros Juris mācās norvēģu valodu. Ceļojot pa pasauli, ļoti iepatikusies šī zeme. Labprāt tur atgrieztos vēlreiz. Kad jautāju, kādas viņš iedomājas savas vecumdienas, Juris atbild: “Kalna galā mājiņā ar skatu uz fjordiem.” Bet tas jau esot tikai viens no variantiem.
***
Man Jura dzīve šķiet kā ugunskurs. Viņš neprot gruzdēt, viņš deg. Rakstā gan var ietvert tikai dzirkstis no Svešinieka dzīves. Bet ugunskura siltums viņam ir sirdī. Un to nevar ne uzzīmēt, ne aprakstīt, to var tikai just.

Staburags.lv ARHĪVS

Svešinieka pasaulē

Kategorijas