“Zalve ir mana miera osta”

2010. gada 20. marts 00:01

Kad Zalves pagasta pārvaldes darbinieces izjautāju par jubilāru, man tūliņ iesaka Annu Āboliņu. Kundzei rīt aprit 85 gadi, un viņa esot ļoti darbīgs un gaišs cilvēks. Sarunas laikā pārliecinos, ka no Annas kundzes izstaro labestība.

Pie Annas Āboliņas ierodamies, viņai nezinot. Iebraucot “Skružu” māju pagalmā, patīkami pārsteidz no sniega rūpīgi iztīrītās taciņas, šķūnī vīd glīti sakrauta malka, bet pie durvīm, cēli izslējies, mūs sagaida raibs runcis. Klauvējam, bet neviens durvis vaļā never, taču pagalmā novietotā automašīna liecina, ka mājās kāds tomēr ir. Durvis atver sirma māmuļa un laipni aicina iekšā. Vārdu pa vārdam viņa sāk stāstīt dzīvesstāstu. Rīt Annas kundzei ir skaista jubileja, bet aprīlī viņi abi ar vīru Arvīdu atzīmēs 55. kāzu gadadienu.
Šūpulis zilo ezeru zemē
— Mana dzimtā puse ir Latgalē. Esmu dzimusi un uzaugusi Līvānos. Vasarās strādāju pie saimniekiem Pārdaugavā. Manā ziņā bija visi mājas kopšanas darbi. Tad sākās karš. Tas bija šausmīgs laiks. Tolaik tēvs bija Līvānos. Redzot, ka visapkārt ir dūmu mākoņi, liesmas, viņš devās apraudzīt māju. Taču viņu ievainoja. Kopā ar karavīriem tēvu nogādāja Vitebskā. Vēlāk saņēmām ziņu, ka viņš ir miris. Gribējām braukt turp, taču tas nebija iespējams — visur frontes līnija, uzspridzināti tilti. Apbedījuma vietu neatradām arī pēc daudziem gadiem. Palikām seši bērni, un mums kopīgi vajadzēja pārdzīvot grūto laiku. Pēc pamatskolas beigšanas sākām strādāt, pelnījām iztiku. Spēka gadus veltīju darbam pienotavā un kolhozā.
Ne mirkli bez daba
Ar Arvīdu iepazināmies strādājot. Arvīds bija traktorists. Apprecējāmies. Piedzima meita, pēc tam dēls. Kādu laiku dzīvojām Secē, pēc tam pārcēlāmies uz Zalvi. Te ir mana miera osta. Mājās darba vienmēr ir gana. Vēl līdz šim gadam mums bija saimniecība, turēju pāris cūciņu, bet nu vairs ne. Gadu pārāk daudz. Turam vistas, bišu saimes, visu izaudzējam dārzā, bet krāšņumam kopju puķudobes. Pārtiku pārsvarā pērkam autoveikalā. Tas mūsu pagalmā ierodas trīsreiz nedēļā. Lai būtu kāds kārumiņš, pērku konfektes, tad dzīve šķiet saldāka.
Kopā ar mani un Arvīdu dzīvo arī četri minči, bet īpašumu sargā labradors Brendijs. Mostamies jau sešos rītā, un pirmais, ko allaž darām, iekuram plīti. Malciņu sagādājam diviem gadiem uz priekšu. Ne es, ne Arvīds nevaram bez darbošanās iztikt. Pie miera dodamies tikai tad, kad darbi apdarīti.
Pašiem sava stirniņa
Man ar vīru ir varen paveicies. Tāpat kā es, arī viņš ir īsts darbarūķis. Pēc smagas avārijas Arvīds aizgāja no darba kolhozā un sāka strādāt Zalves mežniecībā. Teju visu dzīvi viņš ir bijis mednieks. (Par to liecina viesistabā izliktās medību trofejas — aut.)
Dzīvojam meža ielokā, un bieži vien siltajos vasaras vakaros mājas pagalmā ierodas ežuki. Viņus pacienāju ar pienu. Pirms daudziem gadiem, kad vēl dzīvoju Secē, agrā pavasarī ganībās atradu mazu savainotu stirnēnu, kuru māte bija pametusi likteņa varā. Tā kā kājiņa bija lauzta un atstāt žēl, nesu mājās. Abi ar Arvīdu apkopām ievainojumu, rūpējāmies. Nepilna gada laikā izauga braša stirniņa. Dienā skrēja uz mežu, bet vakaros atkal klāt. Citreiz viņa nakšņoja zem lielā rabarbera krūma, bet bieži vien arī istabā. Ik vakaru barojām ar pienu un maizīti.
Meita Aija ikreiz uz skolu devās pāri upītei pa šauru laipu. Vienā no tādām reizēm viņai sekoja mūsu iemīļotā stirniņa. Kopš tā laika viņu vairs neredzējām. Visur izmeklējām, bet bez panākumiem.
Veselību stiprina ar zāļu tējām
Lai gan gadu nasta liela, par veselību nesūdzos. Tās stiprināšanai dzeru vasarā salasīto zāļu tējas un reizi nedēļā dodos uz pirti. Šo procedūru nekas neaizstāj. Liekas, visas poras atveras, kļūsti možs un spēka pilns. Kamēr acis vēl nebija zaudējušas gaišumu, labprāt lasīju grāmatas. Tagad gan vairs tik daudz lasīt nevaru, acis ātri nogurst. Taču “Staburagu” un “Latvijas Avīzi” izlasīt vēl varu. Vakaros, kad nenāk miegs, pat adu zeķes.
Gan prieki, gan bēdas
Annas kundzes ģimenes koks kuplot kuplo. Viņai ir meita, dēls, mazbērni un mazmazbērni. Gadiem ritot, katrs devies savās gaitās, taču aizmirsti vecie Āboliņi nav, kad vien var izbrīvēt laiku, kāds brauc ciemos.
— Man jubileja ir rīt, bet bērni ar ģimenēm grib sumināt jau šodien. Daudz viesu nevaru uzņemt, vietas maz, bet savējiem vienmēr gana. Pasēdēsim visi kopā, būs neliels cienasts. Priecājos, ka mīļie atceras un māja ir dzīvības pilna.
85 gadus esmu raibi dzīvojusi. Bijuši gan prieki, gan bēdas, bet dzīvesprieku un darboties sparu neesmu zaudējusi, — teic zalviete.

Staburags.lv ARHĪVS

“Zalve ir mana miera osta”

Kategorijas