Mums viņu sāpi neizsāpēt

2010. gada 25. marts 00:01

Ir daudz lasīts un dzirdēts par izsūtīto cilvēku salauztajiem likteņiem, par viņu dzīvi necilvēcīgos apstākļos un pazemojumiem. Emocijas virmo arī sarunās ar šiem cilvēkiem. Šoreiz ar Skaidrīti Bullīti no Staburaga, kura 1949. gada 25. martā bija to vidū, kurus sadzina lopu vagonos. Asaras viņas acīs uz papīra neuzlikt, un mums viņas sāpi neizsāpēt.

Apcietina divas
reizes
Skaidrīte Bullīte dzimusi Seces pagastā un jau sešu gadu vecumā zaudējusi māti. Meiteni pieņēmusi kaimiņu ģimene, kura Skaidrīti uzaudzinājusi.
Otro lielāko likteņa triecienu Skaidrīte Bullīte saņēmusi 1949. gada 25. martā. “Četros no rīta kūtī slaucu govis, pēkšņi izdzirdēju ļoti spēcīgu klauvēšanu. Atverot durvis, priekšā stāvēja krievu karavīrs, kas spieda šauteni man krūtīs kā noziedzniecei. Tas bija sāpīgi,” asarām acīs stāsta Skaidrītes kundze. “Pie mājas bija piebrau-kts zirga pajūgs ar bruņotiem karavīriem. Iesēdināja mani ratos, viens karavīrs priekšā, otrs aizmugurē, it kā es būtu slepkava.”
Visus apcietinātos aizveda uz Seces pagastu, kur jau bija daudz tādu. Pirmajā dienā Skaidrītes Bullītes ģimenei paveicās, viņus palaida mājās, jo dēls bija dienējis sarkanajā armijā. Kāds virsnieks pat esot atvainojies.
“Palaida mājās, bet otrajā dienā pusdienlaikā atkal atbrauca pakaļ. Bruņoti karavīri aizveda mūs uz Seces tautas namu, tur jau gaidīja mašīnas. Toreizējais ciema padomes priekšsēdētājs Dubris iznāca no pagastmājas, ar plašu žestu norādīja un teica: “Nezinu, kur šodien man tik daudz pajūgu aiziet.” Vai viņš zināja, kas mūs sagaida? Drīzāk jau zināja,” saka sirmā kundze. “Ne jau krievu zaldāti bija vainīgi, paši latvieši savus tautiešus izsūtīja. Nebijām jau mēs nekādi bagātnieki. Audžuvecākiem piederēja 12 govju, trīs zirgi. To visu atdeva kolhozam.”
Ceļš uz Omskas
apgabalu
No Seces apcietinātos aizveda uz Daudzeses staciju. “Tur visus “salādēja” lopu vagonos. Pa ceļam pieturvietās mūs izlaida, lai varam nokārtot dabiskās vajadzības. Pieturvietas parasti bija pie kādas lielākas ēkas. Vienreiz apstājāmies iepretim skolai. Lai nokārtotos, bija jālien zem vagona. Visi kopā — sievietes un vīrieši. Nepatīkami. Bet kāds onkulis man blakus teica: “Nekautrējies, meitiņ, mēs jau tāpat vairs neesam cilvēki, bet lopi.”
Ceļā ēdiens bija trūcīgs, parasti prosas biezputra, un vārīts ūdens. Pirms ierašanās izsūtījuma vietās pat veica kaut kādas analīzes, lai pārbaudītu, vai atvesto vidū nav slimo. “Ieveda pirtī, drēbes bija jānodod mazgāšanai. Kad atdeva atpakaļ, tās smirdēja, jo bija apdegušas. Galvu mazgāja kāda krievu sieviete, pašiem neļāva. Matus mazgāja ar melnām, smirdīgām ziepēm, tie pēc tam vēl ilgi oda,” stāsta Skaidrītes kundze. Tas jau bija Sibīrijā, Nazeraikā.
“Viļājāmies kā
sivēni”
Naktī Skaidrītes Bullītes ģimeni traktoram piekabinātās lielās ragavās aizveda uz sovhozu “Iskra”. Šajā sovhozā bija izmitināts 120 izsūtīto latviešu ģimeņu. Skaidrītes ģimeni pārveda uz attālāku
sovhoza fermu. Tur bija četras latviešu ģimenes. Daudz bija ukraiņu, kalmiku, vāciešu, igauņu. “Mums no mājām neļāva neko paņemt, tikai to, kas mugurā. Nakti pavadījām klubā,” stāsta Skaidrītes kundze. “No rīta aizveda uz mazu istabiņu ar maziņiem lodziņiem. Atnāca divi vīrieši, uztaisīja steķus, uz tiem notēstus apaļus kokus, un uz tādām lāvām mēs septiņus gadus gulējām. Aizgāju uz fermu, tur mums iedeva salmus vai sienu, un tā mēs kā sivēni viļājāmies. Pirmajā vasarā aizsūtīja sienu kraut, strādājām gan dienu, gan nakti. Gulējām turpat sienā, māte piegādāja ēdamo, jo vecākus darbā nesūtīja.” Izsūtījumā bija seši Skaidrītes Bullītes ģimenes locekļi, arī divgadīgs bērns. Līdz rudenim krāva sienu, pēc tam vāca kāļus.
Ziemā aukstums bija mīnus 50, 60 grādu. “Līdz fermai bija jāiet apmēram kilometrs, kamēr aizgāju, zeķes pie gumijas zābakiem bija piesalušas. Arī bērzi tur likās citādi, tādi sīkāki,” atceras staburadziete.
Teliņiem jānoslauka mute
Rudenī Skaidrīti norīkoja strādāt fermā, kur viņai uzticēja aprūpēt jaundzimušos teliņus. “Tas tomēr bija darbs zem jumta. Teliņi bija jākopj, četras reizes diennaktī jāpadzirda. Katram teliņam bija savs aizgaldiņš. Bija jāievēro ļoti liela tīrība. Tur bija kāda zāle, kas ūdenī savilkās, tad ar to mazgāja grīdu un vēl ar garu nazi nokasīja,” stāsta Skaidrītes kundze. “Katram teliņam bija jāuzvelk speciāli “krekliņi”. Pati tos mazgāju. Kad padzirdīja, teliņam bija jānoslauka mute.”
Fermā bija jāievēro pedantiska kārtība. Pie sienas bija noteikumi, kas kurā brīdī jādara. Naktīs jāraugās, lai govs neiegulstas mēslos. Darba laiks bija no četriem rītā līdz pusnaktij. Miegam atvēlēts niecīgs laiks.
Diplomus atstāj
Sibīrijā
“Brigadiere bija krieviete Lidija Stepanova, viens no brigadieriem arī izsūtītais ukrainis. Pārvaldnieks bija igaunis, kura vecāki jau pirms tam izsūtīti. Par priekšniecību nevaru teikt neko sliktu. Mani tur labi ieredzēja, bieži vien saņēmu diplomus par labu darbu,” stāsta sirmā kundze. “Audžumāte teica — ved mājās uz Latviju, varēsi parādīt. Kam man tie “papīri” vajadzīgi! Atstāju tur.” Skaidrītei par labu darbu pat esot piesolīta 1000 rubļu prēmija, bet tā kaut kur “izkūpējusi”.
Sibīrijā ratos jūguši arī bulli, Skaidrītes kundze atceras, ka viņš nemaz neesot sliktāks ratu vilcējs par zirgu.
Par darbu izsūtītie saņēmuši algu. Kopjot mazos teliņus, alga bijusi 1200 rubļu. Pēdējo gadu Skaidrīte bijusi slaucēja, tad maksāts nedaudz vairāk. Bet visu naudu viņa atdevusi audžuvecākiem, jo nopirkt kaut ko sovhozā tāpat nebija iespējams. “Veikaliņš tur bija pāris kvadrātmetru liels, nopirkt arī neko nevarēja, tikai kādu maizes garozu vai sāli. Visai dienai mums, sešiem cilvēkiem, piešķīra vienu kukuli maizes, kuru māte visiem sadalīja. Maizi parasti cepa no labības paliekām, kas ārā stāvējušas,” atceras sirmā māmuļa.
Jumts no velēnām
Katru mēnesi braukuši pārbaudīt, vai kāds no izsūtītajiem nav aizmucis. Ar laiku dzīve nedaudz uzlabojusies. Audžumāte nopirkusi gotiņu, bet piena viņa devusi maz — kādu puslitru dienā. “Vietējie govis turēja ārā mazā kūtiņā, kurai apkārt spraišļi, lai lopiņš neaiziet. Siena kaudze bija ārpus šīs kūts, no kuras gotiņas arī ēda. Jumta pārklājums — velēnas. Tāds pats jumta segums bija arī mājām,” stāsta Skaidrīte Bullīte. “Mūsu mājai tecēja jumts, kāds krievu vecītis mūs iemācīja, kā pareizi velēnas jāizgriež, un tad tēvs jumtu nomainīja.”
Pēdējā gadā Skaidrītes kundzes ģimenei jau bija divas govis un divas teles. “Tad mēs vismaz bijām paēduši. Izdevās arī kādu kartupeli, gurķi vai tomātu izaudzēt. Visgrūtāk klājās pirmajos gados, kad pašiem nekā nebija. Bet latvieti met, kur gribi, viņš kā kaķis vienmēr nokritīs uz kājām,” saka sirmā māmuļa.
Ja būtu komjauniete, nekur neaizvestu
Pēc septiņiem gadiem Skaidrītes kundze kopā ar ģimeni atgriezusies audžuvecāku mājās. “Arī tad, kad atgriezāmies, mums nekā nebija, sākām visu no nulles. Bija tikai māja,” saka Skaidrīte Bullīte.
Ja Skaidrītes kundze pēc kara būtu klausījusi audžuvecākus, kuri vēlējās, lai viņa iestājas komjaunatnē, tad Sibīrija viņai nebūtu jāpiedzīvo. “Es to nespēju izdarīt. Kad mūs atnāca apcietināt, audžuvecāki meloja, ka esmu komjauniete, bet, tā kā nevarēju parādīt apliecību, bija vien jābrauc uz Sibīriju,” saka Skaidrīte Bullīte.

Staburags.lv ARHĪVS

Mums viņu sāpi neizsāpēt

Kategorijas