“Glezna apbur acis, mūzika dvēseli, bet kulinārija — garšu”

2010. gada 27. marts 00:01

Kad zvanu, lai aicinātu uz sarunu Vecbebru profesionālās vidusskolas ēdnīcas vadītāju Mārīti Zeilāni, viņa ir ļoti aizņemta un satraukta — ceturtā kursa audzēkņiem eksāmens. Līdzpārdzīvo arī skolotāji un, protams, prakses vadītāja Mārīte, kuru pēc saspringtās darbdienas kolēģi sveica pusapaļajā jubilejā un arī vārdadienā.

Jābūt mazliet māksliniekam
Vislabāk Mārīti raksturo kolēģu attieksme. Lai arī pavisam neilgu laiku redzu jubilāres darbabiedrus, var just, ka Mārīti ciena un mīl. Viņa te ir savējā — 1984. gadā beigusi Vecbebru sovhoztehnikumu un gandrīz visu mūžu te nostrādājusi, tagad bijušās skolotājas ir Mārītes kolēģes. “Man bija ļoti laba un mīļa audzinātāja — Nadežda Krēsliņa, kura man ieaudzināja mīlēt pavāres arodu, bet tagad ir mana kolēģe un kaimiņiene. Pēc tehnikuma beigšanas te biju sekretāre. Mazliet pastrādāju veikaliņā Koknesē. Tas nebija radošs darbs un tāpēc nepatika. Lai kur esmu aizbraukusi, vienmēr atgriežos te. Cilvēki ēd un ēdīs, darbs šajā profesijā būs vienmēr, un vēl man patīk baltais virsvalks un cepurīte,” stāsta Mārīte. Viņasprāt, ēdiena gatavošana ir radošs darbs. Nepieciešama iztēle, jābūt nedaudz māksliniekam, un ļoti būtiska ir precizitāte.
Sērkociņi klēpī
“Pēc skolas beigšanas devos praksē uz Meņģeli, pirmajā dienā ēdnīcā pie sienas pamanīju uzrakstu, un tas man palicis atmiņā un visu dzīvi kalpojis kā moto: “Tāpat kā glezniecība un mūzika, arī kulinārija ir māksla. Glezna apbur acis, mūzika dvēseli, bet kulinārija — garšu.” To teicis Rainis,” stāsta jubilāre. Meņģelē Mārītei obligāti bija jānostrādā četri gadi, bet piedzima bērniņš, un jaunā ģimene sāka dzīvot Bebros. “Tehnikumā kursā bijām meitenes vien, kad rīkoja balles, uz tām nāca ciema zēni. Tad nu vietējie puiši vairākas tehnikuma meitenes noskatīja un apprecēja. Vīrietis, kurš mani apprecēja, ļoti skaisti dejoja. Mans vīrs Jānis mācēja griezt valsi uz abām pusēm, tas laikam arī “aizķēra”, ” atceras Mārītes kundze. “Tolaik dejotprasme bija viens no kritērijiem, vērtējot puišus. Gājām uz ballēm, bet ar kuru katru nedejojām, ja puisis nemācēja valsi, tad devām “kurvīti”. Tie, ar kuriem atteicāmies dejot, meta meitenēm klēpī sērkociņu kastītes.”
Skaistā baltā diena
“Esmu bijusi vedējmāte desmit kāzās, un izšķīries ir tikai viens pāris. Labprāt dalos pieredzē un palīdzu gatavoties kāzām arī citiem vedējiem. Bet tagad jau neprecas, pēdējos gados kāzas nerīko,” spriež jubilāre. “Tāds laiks, kad cilvēki vienkārši dzīvo kopā. Reti kurš sadūšojas un sarīko kārtīgas kāzas. Citi saka — labāk aizbraukt ceļojumā, varbūt arī, bet tad nav baltās kleitas, nav tās skaistās dienas, kas paliek atmiņā uz mūžu. Ja kāzās neielūdz, vienmēr eju čigānos, man jau šķiet, ka esmu bijusi visās pagasta kāzās.”
Pirms pāris gadiem kāzas nosvinēja Mārītes vienīgais dēls Armands. Nākamo sievu viņš noskatīja skolā — ar Maiju mācījās vienā kursā. “Mani mīļākie un tuvākie cilvēki,” par dēlu un vedeklu teic Mārīte.
Sapņo par Francijas pavasari
Mārītei ir daudz vaļasprieku. No tēva — muzikanta — mantota dejas mīlestība. Kamēr bija iespēja, jubilāre dejoja vietējā deju kolektīvā, taču vairāki dejotāji devās peļņā uz ārzemēm, un kolektīvs pajuka. Viens no jubilāres vaļaspriekiem ir ceļošana. Lielākais piedzīvojums bija pagājušajā vasarā, kad apskatīta Bosnija un Hercegovina, Ungārija, Horvātija. “Skaists ceļojums. Ļoti patika pie Adrijas jūras, bija zivju pikniks. Tik daudz zivju nebiju ēdusi visā savā dzīvē. Pēc tam smējos — esmu uzņēmusi tik daudz fosfora, ka varētu vēl labu laiku spīdēt,” atceras Mārīte. “Labprāt ceļotu katru mēnesi, diemžēl tādas iespējas nav, bet esmu apņēmusies reizi gadā kaut kur aizbraukt. Sapņu zeme — Francija pavasarī, ziedos.”
Pēc saspringta darba jubilāre labprāt aktīvi atpūšas — vingro, ziemā arī slēpo, pavasarī un vasarā darbojas dārzā. “Dvēselei man ir teātris. Izmantoju visas iespējas noskatīties izrādi vai koncertu. Tā ir vislabākā relaksācija. Nomierina, noņem saspringumu,” teic Mārītes kundze.
Dzīvē vajag “uzrāvienu”
“Līdz četrdesmit gadu vecumam jubilejas atzīmēju tā plašāk, pamatīgāk, bet tagad man ir žēl gadu. Dzimšanas dienas rītā mazliet paraudu, jo atkal gadiņš ir klāt,” stāsta Mārīte. Taču to, ka cipars vien neko nenozīmē, pierāda jubilāres uzņēmība — divus gadus pirms četrdesmitās dzimšanas dienas viņa sāka studijas augstskolā grāmatvedības un finanšu specialitātē. “Darbā vajadzēja augstāko izglītību, un es iedomājos, ka varētu studēt grāmatvedību, jo precizitāte ir mana stiprā puse,” stāsta Mārītes kundze. “Mācīties bija viegli. Man patīk apgūt kaut ko jaunu. Tas dzīvē bija tāds “uzrāviens”, izaicinājums.”

Staburags.lv ARHĪVS

“Glezna apbur acis, mūzika dvēseli, bet kulinārija — garšu”

Kategorijas