Mīlestību atrod Latvijā

2010. gada 1. aprīlis 00:01

Lieldienu nedēļā 85 gadu jubileja koknesietei Marijai Dmitrijevai. Viņa Latvijā ieradusies piespiedu kārtā, bet nekad nav domājusi to pamest vai nožēlojusi šādu likteņa pavērsienu.

Izsūta un Skrīveriem
Nesen, 25. martā, Latvijā atzīmēja Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, kad atcerējāmies uz Sibīriju aizvestos. Marijas Dmitrijevas dzīvesstāsts ir pretējs. Viņa dzimusi Krievijā, Pleskavas apgabalā, Ostrovas pilsētā. 1941. gadā, kad šo apgabalu okupēja vācu karaspēks, Marijas kundzi ar ģimeni izsūtīja uz Latviju. “Mūs “salādēja” vagonos un aizveda. Skrīveros izlaida, tur mēnesi bijām karantīnā. Pēc tam atbrauca saimnieki, kuriem bija vajadzīgi strādnieki, un mūs pieņēma darbā,” stāsta Marija Dmitrijeva. “Tie, kas bija gados jauni, palika Latvijā, vecākus cilvēkus aizveda uz Vāciju. Visa mana ģimene palika Latvijā.”
Vislabākie saimnieki
Marijas kundze sāka strādāt pie saimniekiem netālu no Pļaviņām. “Saimnieki man bija ļoti labi, pieņēma kā savējo. Kad tuvojās padomju karaspēks, viņi emigrēja uz Kanādu, aicināja arī mani līdzi, bet es neaizbraucu,” stāsta jubilāre. “Pirms aizbraukšanas viņi man atstāja visu iedzīvi, arī lopus.” Pēc neilga laika kāds māju nodedzināja, palika tikai viena gotiņa.
Marija pārcēlās pie mātes, kura dzīvoja netālu. Tajā laikā Latvijā ienāca sarkanā armija. “Tad jau mums bija neliela saimniecība, lopi. Kad atnāca padomju karaspēks, lopus atņēma un visus sadzina kolhozā,” stāsta Marijas kundze.
Marijas tēvs krita karā. Pēc kara bojā gāja arī brālis, kurš uzkāpa uz mīnas bet māte šajā nelaimes gadījumā guva smagus ievainojumus, un kļuva invalīde. “Liktenis mani nav saudzējis, daudz kas pārdzīvots,” saka jubilāre.
Netīk apkārt mētāties
Tad Marija Dmitrijeva sāka strādāt kolhozā par zirgkopi. Pēc tam bija slaucēja. “Govju kolhozā bija daudz, visas jāizslauc ar rokām, ļoti smagi bija jāstrādā,” stāsta Marijas kundze. Kolhozā strādāja arī Marijas māsas, bet pēc kāda laika apprecējās un atgriezās Krievijā. “Mani arī aicināja līdzi, bet es nebraucu. Man nepatīk mētāties pa pasauli. Te es paliku un savu dzīvi nodzīvošu,” saka jubilāre.
Pirms kādiem četrdesmit gadiem Marijas kundze ar ģimeni pārcēlās uz Koknesi un strādāja gaļas pārstrādes cehā par apkopēju.
Garšoja saldumi
Marijas kundze dzimšanas dienu vairs nesvin. Kādreiz, vēl kolhoza laikā, svinēja, bet tagad tikai tuvākie radi un draugi novēl daudz laimes, paspiež roku un sabučo. Pensija arī nav liela, lai svinības rīkotu. Lielu daļu pensijas izdod par zālēm. Jubilāre slimo ar cukura diabētu un uzturā nedrīkst lietot neko saldu. “Kādreiz gan man ļoti garšoja saldumi. Pati biju diezgan pilnīga, un spēka bija daudz,” saka koknesiete.
Marija Dmitrijeva arī savu dzīves mīlestību satika Latvijā. “Pēc kara iepazinos ar latvieti, iemīlējām viens otru. Laulību nereģistrējām, bet kopā nodzīvojām 22 gadus, piedzima meita. Dzīvojām ļoti saticīgi. Lai Dievs dod, ka tagad ģimenēs tā dzīvotu. Bijām laimīgi,” saka Marijas kundze.

Staburags.lv ARHĪVS

Mīlestību atrod Latvijā

Kategorijas