Ja salabotu jumtu, viss būtu kārtībā

2010. gada 10. aprīlis 00:01

Daudzeses pagasta nomalē, apmēram trīs kilometrus no autoceļa Aizkraukle — Nereta, ir neliela apdzīvota vieta Lāči. Kādreiz tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, bija mežniecība un veikals. Tagad Lāči atgādina Dieva aizmirstu nostūri, tomēr cilvēki te joprojām strādā.

Bija skaista un
sakopta vieta
Sešdesmitajos gados Lāčos dzīvoja daudz cilvēku. Abās dzīvojamajās mājās dzīvokļi bija aizņemti. Arī kādreizējā Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības Lāču mežniecības ēkā, kas bija kāda Krievijas augstmaņa mednieku nams, bija pieci dzīvokļi. Mežniecībā strādāja seši kantora darbinieki un seši meistari. “Mežniecībā bija “sarkanais stūrītis”, kur varēja spēlēt galda tenisu, novusu un citas galda spēles. Toreiz tur pārsvarā dzīvoja jauni cilvēki, ģimenes ar bērniem, viņi mācījās Daudzeses pamatskolā. Uz skolu brauca ar autobusu vai velosipēdu, kuriem tas bija,” atceras Ilga Ozoliņa, kura Lāčos dzīvoja 60. — 70. gados. Šajās mājās mita cilvēki, kuru darbs bija saistīts ar mežu. Sievietes ziemā gāja mežā lasīt čiekurus, kuru sēklas pēc tam nodeva stādaudzētavai. “Lāči bija meža malā, tā bija ļoti skaista un sakopta vieta. Pie mežniecības bija aleja, turpat blakus Viesītes upes krasts. Netālu no Lāčiem bija “Buļļi”, kur arī dzīvoja vairākas ģimenes,” stāsta Ilga Ozoliņa. Lāčos bija arī veikals, un līdz Jaunjelgavai kursējis arī maršruta autobuss.
Tagad ceļš uz “Buļļiem” ir aizaudzis, un pavasarī tur nemaz nav iespējams iebraukt. Māju vietā palikuši tikai pamati un gruveši.
Līdz astoņdesmito gadu vidum tur dzīvoja arī mani vecvecāki. Vasarā un brīvdienās tur vienmēr bija daudz bērnu.
Var raudzīties
debesīs
Tagad no mežniecības pāri palikušas tikai krāsmatas. Divās daudzdzīvokļu mājās dzīvo sešas ģimenes, pārsvarā pensionāri vai bezdarbnieki.
Pirmajā mājā satiekam Veltu Kirilovu, kura uz Lāčiem no Aizkraukles pārcēlusies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pilsētā, palikusi bez darba, vairs nespēja samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. “Dzīvoju “Purvciemā”, darba nebija, vairāk kā trīsdesmit latu bija jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem vien. Es no saviem ienākumiem to nevarēju atļauties. Paziņa ieteica, ka te esot pustukša māja. Atbraucu, paskatījos un nolēmu, ka jānāk uz šejieni dzīvot,” stāsta Veltas kundze.
“Viss jau būtu labi, ja tikai pašvaldība salabotu mājas jumtu. Esam gājuši uz Daudzeses pagasta pārvaldi, bet līdz šim nekādas atsaucības nav. Jumts ir caurs un tek. Esmu piedāvājusi nopirkt ruberoīdu, lai tik norīko kādu cilvēku, kurš jumtu salabotu,” saka Velta Kirilova. “Pirms kāda laika atbrauca priekšnieki no pagasta pārvaldes, mērīja un skatījās, bet nekas tā arī nenotiek.” Mājas kāpņutelpā salikti spaiņi lietusūdens savākšanai, paceļot galvu, var raudzīties debesīs. Arī ārpusē ēkai vietām nobiris apmetums, bet ziemā nebija auksti. “Malku sagādājam paši, mežā salasot kritalas un zarus, sazāģējam, ziemai pietiek,” saka Kirilovas kundze.
Arī ceļu līdz mājai un pagalmu iztīrīja pagasta traktors.
Vasarā uz mežu
Kad Veltas kundze saņem pensiju, dodas uz pilsētas lielveikaliem nopirkt produktus, ko var glabāt ilgāku laiku — cukuru, eļļu un citus. “Brauc jau te arī autoveikals, bet tur cenas ir ļoti augstas. Eļļa maksā vairāk kā latu, klona maize — 77 santīmus, pilsētā tā maksā uz pusi lētāk,” saka Velta Kirilova.
Vasarā Veltas kundze iet mežā lasīt sēnes un ogas, tā ir iespēja kaut ko piepelnīt 120 latu pensijai. “Sēņu un ogu apkārtējā mežā ir daudz, bet maksā par tām “smieklīgu” naudu. Tomēr tā ir neliela iespēja nopelnīt,” saka Veltas kundze. Meža veltes var salasīt arī ziemai — gan sēnes iemarinēt, gan ievārījumu izvārīt.
Ir arī iespēja kaut ko izaudzēt piemājas dārziņā. “Pagraba mums nav, jo te to nevar uzcelt, pārāk augsts gruntsūdeņu līmenis. Nedaudz paroc, un jau ūdens ir redzams,” saka Velta Kirilova.
“Kur lai es eju, kam es vajadzīgs?”
Otrajā mājā izdodas parunāties ar diviem kungiem — Daini Kriškānu un Nikolaju Ankudinovu.
Šīgada sniegotajā ziemā daudzi ceļi bija aizputināti, bet Lāču iedzīvotāji teic, ka ziemā varēja izbraukt. “Pagasts ceļu iztīrīja. Diendienā braucu uz Jaunjelgavu, kur “Latsin” strādāju par šoferi, bērnus līdz lielajam ceļam aizvedu, viņi tālāk uz skolu brauc ar autobusu,” saka Dainis Kriškāns. Viņš gan Lāčos ir vienīgais, kurš strādā algotu darbu. Kriškāna kungs uz Lāčiem pārcēlies no Staburaga.
Nikolajs Ankudinovs aicina mūs dzīvoklī. Vasarā Nikolaja kungs dodas uz mežu, lai sev sagādātu dabas veltes ziemai. Tuvumā dzīvojošajiem saimniekiem palīdz sakraut sienu vai malku. “Palīdzu arī blakusmājas pensionāriem malku ūdeni ienest. Darba te nav, kur lai strādā?” saka Ankudinova kungs. Kādreiz viņš strādāja Daudzesē, “Dardedzē”, bet, kad to likvidēja, tad arī darbu zaudēja. Tagad palīdz dēls, kurš mēnesī atsūta ap 20 latu.
Nikolajs Ankudinovs Lāčos mīt jau 12 gadu, dzīvojis arī Daudzesē, pirms tam — Iršos. “Mitinājos lauku mājā, tad to atguva īpašnieki. Te, bijušajā mežniecībā, dzīvoja mana māsa, viņa arī ieteica nākt uz šejieni,” saka Nikolaja kungs. Prom no Lāčiem viņš neies: “Kur lai es eju? Darba nav. Kam es vajadzīgs?”.
Dārzeņus — kartupeļus, kāpostus — izdodas izaudzēt pašam.
Pirms pieciem gadiem, kad Nikolaja Ankudinova māte vēl bija dzīva, arī mājlopus turēja — govi, aitas, trušus un vistas, bet tagad viss likvidēts. “Dēli aizgāja dzīvot citur. Man vienam tas nav vajadzīgs, sievas nav, nav vērts,” saka Nikolajs.
Daiņa Kriškāna ģimene gan vēl audzē mājlopus — ir gan zirgs, gan kazas.
Visu aizmirsti
Līdzīgu Dieva aizmirstu nostūru bijušajā Aizkraukles rajonā un visā Latvijā ir ne mazums. Skumji, ka reiz sakoptas un skaistas vietas pārvēršas gruvešos. Diemžēl pašvaldībai nav naudas, lai uzturētu mājas, kurās dzīvo tikai daži cilvēki. Bet varbūt ir iespēja piesaistīt naudu no Eiropas Savienības fondiem vai pameklēt privātos investorus? Ja jumtu tuvākajā laikā nesalabos, tad viena no mājām drīz atkal būs tukša un pārvērtīsies par kārtējo mežmalas graustu.
Protams, zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks, kur labāk. Lielākā daļa iedzīvotāju no Lāčiem aizgājuši ne jau tāpēc, ka tur bija slikti, vienkārši par viņiem aizmirsa. Pietrūka naudas sabiedriskajam transportam, remontiem utt. Bet tagad, kad daudzi nevar atļauties uzturēt pilsētas dzīvokļus, dzīvot Lāčos būtu viņu iespēja.
Valstij vajadzētu stimulēt, lai pilsētnieki pārceltos uz dzīvi laukos, bet par to mēs varam tikai sapņot. Drīzāk gan sagaidīsim, ka mājai varēs noārdīt apmetumu un pārējo izmantot malkai.

Staburags.lv ARHĪVS

Ja salabotu jumtu, viss būtu kārtībā

Kategorijas