No kuplas dzimtas

2010. gada 10. aprīlis 00:01

Jaunjelgaviete Vera Murāne ir aprīļa bērns — pirms 70 gadiem dzimusi Ļeņingradā, bet Latvijā nokļuvusi, “pateicoties” tīfam.

Izsēdina Krustpilī
Pēc Veras mātes stāstītā, kara gados vācieši ģimeni gribējuši deportēt uz Vāciju, taču pa ceļam vilcienā kāds saslimis ar tīfu, tādēļ māte ar visiem četriem bērniem izsēdināta Krustpils stacijā. Dzimtajā vietā palikusi māja, taču no iedzīves nekā nav izdevies aizvest līdzi, paņemts vien mantu sainis. Vera tolaik bijusi vēl pavisam maza.
Jēkabpilī viņus pie sevis uzņēmuši labi cilvēki — kādam saimniekam saslimusi sieva, vajadzējis palīdzēt mājas darbos. “Māte bija ļoti čakla, adīja, no vilnas labi prata vērpt dziju, viņai bija daudz pasūtījumu, cilvēki pat gaidīja rindā,” atceras jubilāre.
Tēvs bijis frontē, bet pēc kara ģimeni sameklējis. Vēlāk viņš norīkots darbā Jaunjelgavā, un turp pārcēlusies visa ģimene, kas kļuvusi arvien kuplāka: Latvijā piedzimuši vēl četri bērni, un tā nu ģimenē bijušas četras meitas un četri dēli. Lai gan tēvs allaž gribējis pārcelties atpakaļ uz Ļeņingradu, ceļam un jaunas dzīves sākšanai nepieticis naudas, vajadzējis audzināt un skolot bērnus, tā nu visi palikuši Latvijā.
Tēvs, būdams mednieks un makšķernieks, gādājis gaļu un zivis, turējuši arī lopus un tā izdzīvojuši. Kad izauguši, bērni pārcēlušies uz Rīgu un jau agri sākuši darba gaitas.
Ieiet kā meitene, iznāk kā vecmāmiņa
“Rīgā jau septiņpadsmit gadu vecumā iekārtojos dzelzceļnieku slimnīcā par sanitāri, vēlāk biju bufetniece, bet gribējās lielāku algu, tādēļ tekstilrūpniecības uzņēmumā “Parīzes komūna” vērpu dziju. Kā meitene tur iegāju, kā vecmāmiņa iznācu — nostrādāju 33 gadus,” teic jubilāre. “Sākumā dzīvoju kopmītnēs, tad iepazinos ar kādu labu sievieti, viņa mani sauca par meitiņu un atvēlēja vietu savā dzīvoklī.”
Rīgā Vera satika arī savu nākamo vīru Jāni, kurš bija jūrnieks un viņu ļoti mīlēja. Kad piedzima meita, arī vīrs sāka strādāt “Parīzes komūnā”. Vēlāk abi dabūja savu dzīvokli.
Māte somiete
Tolaik Jaunjelgavā ģimene sāka celt māju mātei. “Kad aizgājām pensijā, pārcēlāmies uz Jaunjelgavu pie mātes. Jaunjelgava mums patīk, vasarās te ir kā kūrortā, līdzās Daugava. Kādreiz turējām govi, cūkas un citus mājdzīvniekus, tagad palicis vien runcis Timofejs. Piemājas dārzā izaudzējam kartupeļus un visu citu ikdienā iztikšanai vajadzīgo,” stāsta Veras kundze.
Tēvs nomira 68 gadu vecumā, bet māte nodzīvoja garu mūžu — viņa aizsaulē devās 93 gadu vecumā. Māte bija somiete — mīļa, labsirdīga un labestīga, bet ļoti prasīga. Nekad ne no viena negribēja neko ņemt, bet mīlēja citiem dot — gan padomu, gan praktiski palīdzēt. Tēvs bija ļoti jautrs, sabiedrisks, daudz jokoja, visi Jaunjelgavā viņu cienīja. Abi vecāki mūs, bērnus, jau no mazotnes radināja pie darba un mācīja dzīvot draudzīgi, un tādi esam vēl joprojām — gan priekos, gan bēdās turamies kopā. Viens par visiem, visi par vienu!” saka Vera Murāne.
Kādu īpašību Veras kundzē ir vairāk — no tēva vai mātes? “Mana māte vienmēr teica, ka es ļoti līdzinos tēvam. Neesmu tik prasīga, kāda bija māte,” teic jubilāre.
Svin draudzīgā pulciņā
Kā līdz šim svinētas jubilejas? “Kad ar brāļiem un māsām dzīvojām un strādājām Rīgā, apaļajās jubilejās kopā ar radiem un draugiem devāmies uz restorānu, toreiz tas nebija dārgi. Jubilārs saņēma dāvanas, bet klātais galds bija visu sveicēju kopīga dāvana. Dziedājām, dejojām, priecājāmies, tas bija pasākums tikai mums, un visiem kopā bija jautri un labi,” stāsta jubilāre.
Tagad gandrīz visi brāļi un māsas dzīvo Jaunjelgavā, uzcēluši sev mājas, tikai daži dzīvo citur. Visiem ir daudz bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu. Arī Jaunjelgavā jubilejas parasti svin kopā, citreiz tās aizvadītas kafejnīcā, bet bieži vien pulcēšanās vieta bijusi mājās pie Veras. Tomēr šogad svinēšanu skumju dara brāļa slimība, kas uztrauc visu ģimeni. “Nesen iemācījos veikt injekcijas, medicīnas māsa parādīja, kā to dara. Ja no sirds gribas palīdzēt, visu var iemācīties,” saka Vera Murāne.

Staburags.lv ARHĪVS

No kuplas dzimtas

Kategorijas