Daudz laimes 100. dzimšanas dienā!

2010. gada 15. aprīlis 00:01

Gadsimts. Cilvēka mūžam tas ir daudz. Gostiņiete Valija Pormale simt gadu sasniegs rīt, 16. aprīlī, piepulcējoties aptuveni 200 Latvijā dzīvojošajiem simtgadniekiem. Valijas kundze piedzīvojusi divus pasaules karus, Latvijas proklamēšanu, okupāciju un valsts atdzimšanu.

Divstāvu mājas otrajā stāvā divistabu dzīvoklītī Gostiņos kopā ar vedeklu Zigrīdu un dēlu Juri dzīvo Valija Pormale. Kad ierodos tikties ar Valijas kundzi, durvis atver Zigrīda.
Sarunas sākumā Valijas kundze palūdz runāt skaļāk. “Tā jau veselībai nav ne vainas, tikai dzirde un redze pasliktinājusies — nevaru vairs lasīt,” nosaka jubilāre.
Sapnis par izglītību
Jēkabpils rajona Ābeļu ciemā zemnieku Mīles un Pētera Asariņu ģimenē 1910. gada 16. aprīlī piedzima pastarīte Valija Aleksandra. Kuplajā saimē jau bija meita Elza un dēli Jānis un Voldemārs. Kurš tolaik varēja zināt, ka jaunākajai Asariņu ģimenes atvasei gaidāms garš, sūrs un tomēr skaists mūžs! Visus četrus bērnus dzīve aizveda katru pa savu ceļu — Elza nokļuva Rīgā, Voldemārs ieprecējās laukos, bet Jānis mūžu aizvadīja dzimtajā pusē, nodzīvoja vecpuisī.
Jau agrā bērnībā, kā daudziem Latvijas iedzīvotājiem, Asariņu ģimenei nācās doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriežoties Latvijā, 1. klasītē Valiju neņēma, skolotāji meitenei ieteica mācīties uzreiz 3. klasē. Visi slavēja Valijas spējas, un arī vecāki novērtēja meitas “vieglo galvu”. Viņa vienīgā no ģimenes bērniem ieguva labāku izglītību. Pēc pamatskolas beigšanas Valija iestājās Valsts Jēkabpils komercskolā, kur apguva grāmatvedību. Diplomu Valijas kundze ir saglabājusi. Uz nodzeltējuša papīra (apliecība izdota 1930. gadā) rakstīts: “Valsts Jēkabpils komercskolas grāmatvedības apliecība.” Tur mācījās kosmogrāfiju, tautas mācību, stenogrāfiju, vācu, angļu, krievu valodu un citus priekšmetus, apliecībā ierakstīts:“Ar tiesībām iestāties augstskolā”. “Ļoti gribēju studēt — literatūru, žurnālistiku,” teic jubilāre, “taču dzīve iegadījās tādā mutuļu laikā. Neiznāca.”
Laimi pārtrauc karš
Pēc skolas beigšanas Valija sāka strādāt Jēkabpils pilsētas valdē, tur iepazinās ar Artūru Pormali. Ar stalto puisi, kurš bija Jēkabpils aizsargu vienības priekšnieks, 1935. gada 22. jūnijā, dienu pirms Līgo svētkiem, rīkoja kāzas. Drīz piedzima dēli Māris un Juris, šķita, nekas netraucēs ģimenes laimi, taču nāca 1940. gads, kas mainīja daudzu latviešu dzīvi. Okupācija, karš, izsūtīšana negāja secen arī Pormaļu ģimenei. Padomju režīms jaunajai Pormaļu ģimenei bija paredzējis ceļu uz Sibīriju, Noriļsku. Artūru izsūtīja, bet Valija ar abiem mazajiem dēliem izglābās. “Draugi teica, lai bēgu,” atceras Valija. “Ņēmu abus puikas un devos ceļā, pat nezinot, kurp īsti doties. Pirmo nakti pārlaidām krūmājā, vēlāk pajumti deva paziņas.”
Tā taču mūsu Vaļa!
“Māte stāstīja, ka mani ar bērniem trīs dienas meklējuši,” stāsta Valijas kundze. “Nebija, ko izvest, paņēma vienu vecu cilvēku — manu vīramāti Loti Pormali.”
Pēc ilgākas prombūtnes Valija atgriezās mājās, taču čekisti par viņu nebija aizmirsuši. Valijai pavēlēja ierasties attālā mājā mežā. Tur bija vairāki krievi ar ieročiem. Jaunā sieviete domās jau atvadījās no savējiem. Taču bruņoto vīru vidū gadījās viens, kuram pirms ilgāka laika Valija bija pārsējusi brūci.
Ar iereibuša varas pārstāvja sirsnību viņš iekliedzās: “Tā taču ir mūsu Vaļa!”, ” atminas Valijas kundze. Gluži vai neticams ir stāsts par to, kā Valija cīnījās par vīramātes atgriešanos dzimtenē. Izstaigājusi visu līmeņu varas gaiteņus Rīgā, uzrak-stījusi neskaitāmas vēstules un prasības, viņa panāca, ka sirmā vīramāte pēc gada atgriezās Latvijā.
Ābeļu pagastā Pormaļu ģimenei miera nebija, tāpēc dzimtās mājas nācās pamest, Valija 1951. gadā pārcēlās uz Gostiņiem.
Šajā brīdī sarunu pārtrauc lielā sienas pulksteņa zvans. “Tā ir kāzu dāvana,” paskaidro kundze. “Vīra kolēģi aizsargi pulksteni pasūtīja pie meistara, kurš to izgatavoja tieši mums. Visus gadus precīzi skaitījis laiku, vēl joprojām to dara tikpat precīzi, laikam tāpēc arī man vēl jādzīvo.”
Zeme paliek atmatā
Valijas kundze vienmēr bijusi ļoti cītīga grāmatu lasītāja. “Kādreiz, kad dzīvoju Jēkabpilī, lasīju visas grāmatas pēc kārtas,” stāsta jubilāre. “Veikalos grāmatu nebija, mums tās piegādāja. Esmu ļoti daudz lasījusi, varbūt par daudz, tāpēc arī redze sabojāta. Nu jau kādus gadus piecus vairs nelasu.” Taču televīzijas raidījumus Valijas kundze skatās — ļoti interesē politika.
“Kad Latvijā būs labāki laiki? Tas ir grūts jautājums. Tie, kuri patlaban ir pie teikšanas, paši nezina, kā ir palikt bez darba, bez līdzekļiem. Tā ir īsta traģēdija — kurš to nav piedzīvojis, nevar pat iedomāties, nesaprot vai negrib saprast,” spriež kundze. “Kad valsts nonāks līdz galīgam bankrotam, tad dzīve sāks iet uz augšu. Ļoti labi atminu Latvijas laikus — Kārlis Ulmanis lika pirmos pamatus mūsu valstij. Ulmaņa laikā viss gāja uz augšu, viņš tiešām “atdzīvināja” Latviju. Galvenais tolaik bija lauksaimniecība, tagad jau laukos cilvēku daudz mazāk, zemi neapstrādā, tā paliek atmatā.”
Galvu augšā
Valijas kundze vienmēr rūpīgi pārdomā, ko ģērbj, viņa vienmēr staigā saposusies. “Vajag pucēties,” smej jubilāre. “Ārējā izskata ziņā mūsu oma vienmēr ir bijusi perfekta! Nekādu tantuku drēbju — pieguļoši svārki mazliet pāri celītim, miesas krāsas kaprona zeķes, sakārtoti mati, taisna mugura, galva augšā... Tikai pagājušajā aukstajā ziemā viņa pirmo reizi kaprona zeķu vietā uzvilka biezās, kokvilnas — tās nesmukās,” stāsta jubilāres mazmeita Dace.
Valijas kundze teic, ka dzīvē nav nekā svarīgāka par bērniem. Vecmāmuļas rūpes un mīlestību saņēmuši gan abi dēli, gan četri mazbērni, gan mazmazbērni. Valijas kundze mazbērniem pat palīdzēja rēķināt matemātikas uzdevumus — puikas piezvana, un vecāmāte izrēķina.
Par veselību simtgadniece nesūdzas. Pirms gadiem desmit, kad vedekla Zigrīda slimoja, Valija viena pati visu veļu skaloja upē. “Visu mūžu ik dienu esmu dzērusi stipru kafiju, pa tasītei divreiz dienā,” saka jubilāre. “Ja kāds apgalvo, ka tā ir kaitīga, neticiet. Un vēl — sabiedrībā valda uzskats, ka rūpes un kreņķi dzīvi saīsina, taču tā nav. Tas ir pārbaudīts uz savas ādas. Tik daudz kas bijis, bet, redz, tāpat dzīvoju. Mūžīgās rūpes liek iet, un iet un neapstāties.”

Staburags.lv ARHĪVS

Daudz laimes 100. dzimšanas dienā!

Kategorijas