Dzimšanas dienā gaida pēriens

2010. gada 17. aprīlis 00:01

Dzeja, daba un latviska pirts ir dažas no lietām, kuras raksturo Sarmīti Melderi, Pļaviņu novada ģimnāzijas skolotāju. Viņa dzimusi laikā, kad pēc ziemas mostas gan daba, gan cilvēks.

Vispirms pašas klase
Sarmīte Meldere nepilnu gadu dzīvo Pļaviņās, bet vecāku mājas Aiviekstē ir vieta, kur atgriezties pēc darba nedēļas, smelties enerģiju. Pilsētas dzīvokli viņa salīdzina ar zelta būrīti, kurā nekas nav jādara, ir ļoti labi, bet ilgi tajā nosēdēt nevar. Nav zemes, kurā rušināties, nav dabas tuvuma.
Klase, kurā sarunājamies, ir Sarmītes darba vieta — tā pati, kurā viņa savulaik sākusi skolas gaitas. 1988. gadā izlaiduma vakarā skolas direktore Edīte Kupča ieaicinājusi absolventi savā kabinetā un piedāvājusi strādāt skolā. — Jāņos nodancoju izlaiduma ballē un 1. septembrī jau stāvēju 2. klases priekšā kā audzinātāja. Ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka kļūšu ārste, un tikai savas spītības dēļ, vēloties būs neatkarīga no vecāku dotās naudas, pieņēmu lēmumu sākt darbu skolā un paralēli neklātienē mācīties Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Pirmajos darba gados, lai saprastos ar mazajiem bērniem, palīdzēja gan intuīcija, gan sirdsbalss, — stāsta jubilāre.
Pāraudzina spītīgie
Sarmītes māte meitu sauc par “lielo mammu” jo viņa diendienā ir kopā ar vairāk kā divdesmit bērniem. — Šajā mācību gadā audzinu 22, bet savulaik kuplākā klase bija ar 28 bērniem. Tas noteikti ir sirdsdarbs, bet bija laiks, kad vēlējos dzīvē visu mainīt. Un interesanti, ka tieši šie “ne pa spalvai” glaudāmie bērni mani izmācīja, radīja tādu kā lūzumu domāšanā. Sapratu, ka jāprot pielāgoties, runāt viņu valodā. Šobrīd ir pat tā, ka rītos bērni mani sagaida pie ārdurvīm, paņem somu un pavada līdz klasei, — saka Sarmītes kundze.
— Vai, strādājot ar bērniem, rodas arī situācijas, kad skolēna teiktais var pat aizvainot?
— Te jau izpaužas pieņemšana. Mani neaizvaino bērna teiktais. Esmu gandarīta par panākto — klasē viņi viens otru vairs neapsaukā. Arī tie bērni, kas nāk no ģimenēm, kurās runā “trīsstāvīgos” vārdos, “pierīvējas” citiem kā oļi jūrmalā.
Aktrise ar daudzām lomām
— Skolotājas ēna seko līdzi arī mājās?
— Kādu laiku tā bija, līdz tuvinieki, mani kaitinot, sauca nevis vārdā, bet par skolotāju.
Tad manī radās iekšējs protests, sapratu — nedrīkst jaukt darbu ar privāto dzīvi. Nelaboju burtnīcas un ne ko citu, saistītu ar darbu, mājās nedaru, jo tur esmu vajadzīga kā māte, kā sieva. Dzīvē jātiek galā ar daudzām lomām, un visas vienlaikus spēlēt nevar. Protams, ne vienmēr izdodas būt ideālai mammai mājās, un savukārt skolā jāiejūtas “lielās mammas” lomā.
— Kas ikdienā palīdz justies sievišķīgi?
— Sievišķīgi var arī naglu sienā iedzīt, — smejot saka Sarmītes kundze. — Mani uzlādē daba. Kad esmu pilna laimes, gribas palaist domu putnus ārā no būra, izlaist matus. Pagulēt vannā, klausīties labu mūziku.
Pašlaik pie burta “F”
— Savu ikdienu plānojat?
— Tikai darbu. Dzīvi plānot nevajag. Tajā korekcijas notiek pārāk strauji, tāpēc priecājos par šodienu. Lai nebūtu vilšanās, sāpju. Lai par daudz nesaceros. Jāmācās pieņemt jebkuru situāciju, arī nepatīkamo. Samierinos un, kad esmu tikusi visam pāri, saprotu: no augšas kāds visu sakārtoja, un tā man bija kā mācība.
— Ja pieņemam, ka arī dzīve ir skola, kurā klasē pašlaik esat?
— Es nezinu, cik tajā klašu. Ja salīdzinu ar alfabētu, tad varētu būt pie burta “G” vai “F”. Pašlaik mans dzīvesveids ir ezotērisks. Mācos ieklausīties kokos, vējā, ūdens šaltīs. Pieņemu, ka tas, kas šodien ir patiesība, rīt var tāda nebūt.
— Kas kaitina apkārtējos cilvēkos?
— Ja ir lietas, kuras kaitina citos, tad tās noteikti ir manī. Vispirms jāstrādā ar sevi, lai liktenis nepiespēlētu šādas situācijas, kad kaut kas kaitina. Kad ir grūti, palīdz draudzene. Kamēr esi mašīnā, nezini, kādā krāsā tā ir. Draudzene manu situāciju parāda kā no malas, liek saskatīt mašīnas krāsu.
Esmu iemācījusies neko šajā dzīvē nenožēlot. Varu raudāt diennakti, bet pēc tam saprotu, ka tas man bijis noderīgi.
Pārāk dinamiska, lai gleznotu
— Esat drosmīga?
— Līdz noteiktai robežai. Varu “nogāzt vislielākos podus” un domāt tikai pēc tam. Ja paziņa no Rīgas vakarā piezvana un jautā, vai varu aizbraukt pie viņas, pēc pusstundas jau esmu ceļā. Varu pēc pirts mesties āliņģī vai ierakties sniegā, vai desmit kilometru šļūkt ar kameru, kura piesieta automašīnai. Ļoti patīk izdejoties — tā no sirds, kamēr vien kurpēm papēži turas. Arī pirtis latviskā garā ar pēršanos, trejdeviņām slotiņām. Dzimšanas dienai draugi esot sagatavojuši pirti, būšot kārtīgs dzimšanas dienas pēriens. Aizrauj ātrums, bet tikai tad, kad esmu viena un neapdraudu citus.
Patīk dažādi izaicinājumi — kādu laiku biju bāriņtiesas priekšsēdētāja. Sapratu, ka to varu, bet tas nav domāts man. Tāpat uzskatu, ka dzīves laikā satieku cilvēkus, tādus kā dzīves skolotājus, no kuriem varu ko gūt, mācīties. Kad kaut kas konkrēts ir apgūts, nāk nākamais.
— Varbūt rakstāt dzeju?
— Dažreiz, bet dzejoļi veltīti kādam konkrētam cilvēkam. Arī gleznot sāku, bet šis process mani neaizrāva. Esmu dinamiska, un manī nav pacietības sēdēt un ilgi radīt. Tāpēc priekšroku dodu fotografēšanai, ķerot mirkļus dabā, pie jūras, mežā. Fotografēšanu “pielipināju” jaunākajai meitai Lienei, un ar to viņa nolēmusi saistīt savu profesiju.
— Varat iedomāties sevi citā profesijā?
— Varbūt varētu būt masiere, jo ar to jau tagad nodarbojos. Ne ar klasisko, bet gan ājurvēdas, kas sakārto ne vien ķermeni, bet arī emocijas. Daudzas nelaimes mūsos sākas ar neprasmi apvaldīt emocijas, atkal un atkal sevī kurinot naidu, un šajā ziņā sievietes ir īpaši centīgas.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimšanas dienā gaida pēriens

Kategorijas