Arī toreiz nebija vienprātības

2010. gada 29. aprīlis 00:01

Pirms 20 gadiem, 1990. gada 30. aprīlī, Rīgā notika Pilsoņu kongress. Tā mērķis bija atjaunot Latvijas Republikas likumīgo valsts varu, Satversmes darbību un Latvijas Republikas attiecības ar PSRS, kuras veidotu atbilstīgi 1920. gada miera līgumam. Kongresā piedalījās arī aizkrauklietis Jānis Krievs.

“Šķita, ka viss ir tikai sācies”
Jānis Krievs tad strādāja Stuč-kas 2. vidusskolā un aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē. Toreiz notika diskusijas par to, kā vajadzētu pārdēvēt Stučkas rajonu, viens no variantiem bija — Staburaga apriņķis. Tāpēc Krieva kungs Pilsoņu kongresā pārstāvēja Staburaga apriņķi.
“Šodien, izvērtējot tā laika notikumus, izjūtas ir ļoti atšķirīgas. Toreiz, 1990. gadā, šķita, ka viss ir tikai sācies un viss būs. Noskaņojums bija pacilāts,” stāsta Jānis Krievs.
Pilsoņu kongress notika Rīgā, Filharmonijas zālē. Delegātus sagaidīja jauniešu godasardze aizsargu formastērpos. Atklāšanas ceremonijā dziedāja vīru koris, galvaspilsētas ielas — izdekorētas, tas radīja patriotisku noskaņu. Līdz tam Rīgā nekas tāds nebija pieredzēts.
“Tomēr jau pirmajā kongresā bija negatīvas iezīmes. Kongresa delegāti jau tad nebija vienoti, bieži vien to, kurš runāja tribīnē, no zāles apsauca,” saka Krieva kungs. “Turpmākajos kongresos nesaskaņas bija vēl izteiktākas. “Gāja vaļā” latviešiem tipiskā iezīme — nespēja vienoties. Katrs centās “deķīti vilkt uz savu pusi”. Pat vienu no lielākajiem aktīvistiem Visvaldi Lāci bieži apsauca un neļāva runāt. Lāci viņa uzskatu dēļ “nostūma malā.” ”
Nespēj vienoties
Krasas pretrunas bija arī Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāvjiem. “Tautas frontes pārstāvji daudzus jautājumus vēlējās risināt piezemētāk, savukārt LNNK pauda diezgan radikālus uzskatus. Tagad grūti pateikt, kuriem bija taisnība. Manuprāt, daudzas lietas nevajadzēja risināt tik asi,” saka Jānis Krievs.
Daudzas radikālās idejas, piemēram, pilsonības jautājums, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, daudziem nebija pieņemamas. “Toreiz Aizkrauklē uz 2. vidusskolas jumta tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, bet to vairākas reizes norāva, nācās kāpnes, kas veda uz jumta, norobežot ar dzeloņstieplēm. Ideoloģiskās atšķirības izpaudās diezgan asi. Kad Stučkas pilsētas nosaukumu nomainīja pret Aizkraukli, ceļa zīmes ar jauno nosaukumu vandaļi vairākas reizes aizkrāsoja,” saka Jānis Krievs.
LNNK pārstāvji Pilsoņu kongresā bija noteicošie, viņi pauda skaļas un skaistas idejas, bet daudzas no tām bija nereālas. “Sāpīgākais, aizvainojošākais un nepatīkamākais bija tas, ka delegāti nespēja vienoties par kopīgu attieksmi un ideju. Un divdesmit gados šajā ziņā nekas nav mainījies. Ne tikai latviešiem raksturīgā kašķēšanās, bet kaut vai attieksme pret valsts valodu. 1990. gadā par to aktīvi debatēja, pēc tam pieņēma likumu, inspektori pat veikalos kontrolēja, kā pārdevēji zina valodu, tagad deputāti pat no tribīnes atļaujas runāt krieviski,” saka Krieva kungs. “Vēl joprojām politiskās partijas savā starpā strīdas, dala krēslus, bet lielākā zaudētāja ir tauta. Nevaram mēs, latvieši, ne par ko vienoties.”
Jāatskatās pār plecu
Jānis Krievs aktīvi piedalījies arī turpmākajos Pilsoņu kongresos, bet pakāpeniski delegātu aktivitāte mazinājās, un Pilsoņu kongress savu darbību beidza.
Cilvēki, kas aktīvi iesaistījās cīņā par Latvijas neatkarību, riskēja. “Tas, ka, ejot pa ielu, bija jāatskatās pār plecu, ir nenoliedzami. To, cik nestabila situācija bija valstī, parādīja 1991. gada augusta notikumi. Toreiz dēls, kuram bija 13 — 14 gadu, bija aizbraucis pie mana brāļa uz Valku. Teicu, lai pagaidām atpakaļ nebrauc, jo pirmie, kurus sūtītu uz Sibīriju, būtu Pilsoņu kongresa dalībnieki,” atklāj Jānis Krievs.
Šogad maija sākumā atkal tiks rīkots Pilsoņu kongress, uz kuru aicināts arī Jānis Krievs. Viņš atzīst — ja būs veselība un iespēja, uz to noteikti aizbrauks, lai redzētu, vai kaut kas ir mainījies.

Staburags.lv ARHĪVS

Arī toreiz nebija vienprātības

Kategorijas