Vairāk kā 40 gadu rāda kino

2010. gada 8. maijs 00:01

Gostiņietis Alvils Āboliņš ilgus darba gadus veltīja kinomehāniķa arodam, bet nu ir pensionārs. Vietējie iedzīvotāji viņu dēvē par vecāko Gostiņu iedzīvotāju ar fenomenālu atmiņu.

Pēc āboliem uz
skolotājas dārzu
Āboliņa kungs dzimis pusnaktī no 28. uz 29. decembri. Teju visu mūžu viņš dzīvo Gostiņos. Bērnībā Alvils bija īsts ziķeris — visādas blēņas darīja! Viņam skolā īpaši neveicās — māte strādāja virtuvē, un par visiem nedarbiem skolotāji vienmēr aiz auss veda pie viņas. Taču ne par visām blēņām uzzināja, piemēram, ābolu zagšanu skolotājas dārzā neviens tā arī neatklāja
Intervijas laikā Āboliņa kungs palūkojas uz maniem pirkstiem un, ieraugot laulības gredzenu, nosaka: “Nav tā kā par agru?”. Izrādās, viņš apprecējies tikai 37 gadu vecumā, līdz tam, kā pats saka, baudījis dzīvi viens.
Pastaigā pa Gostiņiem Āboliņa kungs rāda bijušo darbavietu — kinoteātri “Aurora”. Tagad tur ir pārtikas veikals, bet kādreiz “Aurorā” pavadīts daudz laika, un par šo vietu ir daudz atmiņu.
Vispirms ar zirgu, pēc tam ar mašīnu
— Kā nolēmāt kļūt par kinomehāniķi?
— Apgūt šo arodu pamudināja kāds paziņa, kurš ar stāstiem par kinomehāniķa darba ikdienu mani ieinteresēja. Tolaik vajadzēja mācīties vien deviņus mēnešus, taču tā bija tikai teorija. Jau 16 gadu vecumā sāku strādāt, bet bez pieredzes bija grūti. Sākumā noteiktos maršrutos braucu ar zirgu, bet iejūgt īsti nepratu. Kāda tante jautāja: “Dēliņ, ko tu moki lopiņu?”. Palīdzēja pārjūgt, un viss bija kārtībā. Vēlāk braucu ar mašīnu.
No 1955. gada 22. janvāra kino sāku rādīt Gostiņos, “Aurorā”. Pirms seansiem bija rūpīgi jāpārbauda, vai lentēm ir pareizs līmējums. Dažreiz pazuda skaņa vai misējās kas cits, un tas šajā darbā bija jāņem vērā. Tolaik “topa” filmas bija tā sauktās trofejnīcas — “Tarzāns”, “Indiešu kapenes”, “Tīģeris Akbars”, bet no latviešu filmām iecienīta bija “Zvejnieka dēls”. Vēlāk rādījām ārzemju filmas. Interesanti, ka filmu “Sibīrijas zeme” rādīju jaunībā, un nesen to demonstrēja televīzijā. Tātad vērtīga.
Pakļauts
propagandas daļai
— Tolaik kultūras iestāžu darbu kontrolēja un cenzēja, kā bija ar kino?
— Visai stingri. Bijām pakļauti kompartijas komitejas propagandas daļai. Priekšniecība bija Aizkrauklē. Ja kaut ko izdarīji ne tā, vajadzēja iet pie “sarkanā” galda. Bet man, par laimi, nekas tāds netrāpījās.
Darbam nebija ne vainas, bet uz ballēm netiku — strādāju un pelnīju naudu. Vakari bija diezgan vienmuļi, jo kinoseansus apmeklēja vien daži pāri. Skatos pa logu — tur smukas meitenes, bet es kā muļķītis sēžu pie aparāta. Alga nebija liela, tāpēc šur tur piestrādāju, pēdējos darba gados — arī kokzāģētavā. Kopumā par kinomehāniķi nostrādāju vairāk kā 40 gadu. Pirms aiziešanas pensijā vēl parādīju pāris filmu, bet pēc tam vairs ne. Strādājot veidojās pieradums, un, beidzot darba gaitas, šķita, ka trūkst kaut kā. Biju pieradis būt cilvēkos, bet ar laiku pielāgojos.
Labāk maksā Latgalē
— Jums bijusi raiba dzīve...
— Dzīvoju lustīgi, tā teikt, ar pilnu krūti. Izbaudīju katru mirkli, zināju, ka precēties vajag tikai tad, kad viss apnicis. 18 gadu vecumā pats iemācījos spēlēt bungas, tad kopā ar draugiem sākām muzicēt jubilejās, kāzās, arī kolhoza ballēs. Katrā vietā maksāja citādi — vienā mazāk, otrā — vairāk. Vislabāk veicās Latgalē. Tur vēl līdzi iedeva gan ēdamo, gan siltus cimdus.
Apprecējos tikai 37 gadu vecumā. Natālija strādāja Ķegumā. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, nodomāju: eh, skaista gan, arī augumiņš tā nekas! Sākām draudzēties. Viņa ciemojās pie manis, es — pie viņas, palikām kopā. Piedzima divi braši dēli. Bieži visu nevarēju paspēt. Lai varētu muzicēt pasākumos, pamatdarbā palīdzēja bērni un sieva.
Čemodānos nes
ķieģeļus
— Vai darbojāties arī citās kultūras jomās?
— Jaunam cilvēkam kaut kur jāiesaistās, mājās nosēdēt nevar. Kādu laiku spēlēju teātri. Lai gan nozīmīgu lomu nebija, šī nodarbe aizrāva. Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas Silmačos” tēloju vienu no puikām. Vairs neatminos — Rūdi vai Kārlēnu, bet bija interesanti. Blaumaņa darbus var apbrīnot, tā ir klasika, un tiem līdzīgu nav. Teju desmit gadu dejoju arī kolektīvā “Daugaviņa”.
— Tad jau piedalījāties arī Dziesmu un deju svētkos?
— Šie svētki atmiņā palikuši kā jauki un jautri pavadīts laiks. Dejojām gan Staburagā un Oliņkalnā, gan Mežaparkā. Reiz bijām izmitināti kādā skolā. Dienā piedalījāmies mēģinājumos, bet vakarā devāmies lustēties. Ap ēku bija žogs un lieli vārti. Lai tiktu ārā, tievākie atspieda vārtus, un mēs, pārējie, lavījāmies ārā. Tā klīdām pa pilsētu, bet savus pienākumus zinājām un kopmēģinājumos bijām klāt kā štiki.
Jautrība bija ne tikai svētkos Rīgā, arī tepat bija interesanti un netrūka kuriozu gadījumu. Reiz Staburagā mums bija jādejo divas vai trīs dejas. Pārtraukumā mēs, puiši, devāmies uz veikalu pēc kaut kā stiprāka. Vakarā visi bijām “mīk-sti”, bet nākamajā dienā jādejo. Parasti tērpi bija pie meitenēm, viņas tos izmazgāja, iztīrīja, bet mēs par to nopirkām konfektes. Bijām paģiraini, vienā rokā nesām savu čemodānu ar apģērbu, bet otrā — meiteņu. Vajadzēja iet apmēram kilometru. Diena bija karsta, sviedri pilēja, ievēroju, ka meitenes tā jocīgi smīn. Attaisām čemodānus, bet tur saliktas divas pakas ar avīzē ietītiem ķieģeļiem... Lai vai kā, bet paģiras “izdzīt” tā tomēr izdevās!
Ceļas trijos naktī
— Ko jums nozīmē kino?
— Kā teicis Ļeņins: no visām mākslas nozarēm mums svarīgākā ir kino. Tas tautai ir vissasniedzamākais. Mūsdienās televīzijā parasti dominē trīs lietas — reklāmas, deputāti un, protams, kino, kur nu bez tā. Tas manā dzīvē vienmēr ieņems nozīmīgu vietu, jo, šajā jomā strādājot, aizvadīti daudzi gadi.
Mana diena parasti sākas jau trijos rītā, kad ieslēdzu televizoru. Seriālus neskatos, jo tie ir briesmu lietas, bet filmas gan. Laikrakstus gan nelasu, jo redze vairs nav tik laba kā senāk. Parasti pārskatu vien piedzimušo un mirušo tabulu. Reiz rēķinājām, ka no vīriešiem esmu vecākais gostiņietis.
Atšķirībā no vairākuma kafiju savu mūžu neesmu dzēris, tās vietā izvēlos paša vasarā vāktās zāļu tējas — liepziedu, kumelīšu, piparmētru. Lai gan vairs neesmu tik žirgts kā senāk, veselība vēl turas. Pirms pāris gadiem man bija vairākas operācijas. Pirmā nogāja greizi, gandrīz “aizšāvu pie Pētera”, bet viss beidzās labi. Dievam neticu, bet zinu, ir kāda augstāka vara, kas nosaka mūsu dzīvi un tās ilgumu.
“Ja trūkums pa
durvīm iekšā,
mīlestība — ārā”
— Dzīvojat pie Aiviekstes upes. Vai makšķerējat?
— Savulaik aizrāvos ar makšķerēšanu un arī tagad šad tad dodos uz upi. Šo nodarbi iemīļoju jau bērnībā, kad tēvs mani vienmēr ņēma līdzi. Kādreiz laivā varēju braukt bez bažām, bet tagad jāuzmanās. Aiviekstes un Daugavas krasti ir ļoti skaisti, bet diemžēl pirms hidroelektrostacijas uzcelšanas daudzas vietas appludināja un tagad tās apskatāmas vien fotogrāfijās. Nepatīkama ir ūdenslīmeņa pazemināšana — krasti smako, ikri ir sausumā, un zivis nevairojas. Nekā diža gan neesmu izvilcis, brangākais loms bija kādus četrus kilogramus smags plaudis. Man svarīgākais ir process.
— Vai esat apmierināts ar dzīvi mūsdienās?
— Katram laikam ir savi notikumi, un ikviens tos vērtē pa savam. Kādreiz cilvēki bija sirsnīgāki, izpalīdzīgāki un pieticīgāki, bet tagad ir izlepuši — nezina, ko vēlas, jūk ģimenes. Kā saka, ja trūkums pa durvīm iekšā, mīlestība — ārā. Padomju laiki nemaz nebija tik slikti, kā daudzi apgalvo. Tad vismaz jutos kā cilvēks. Ja kādreiz algu laikā nesamaksāja, viens zvans partijas komitejai, un nauda bija kabatā. Bet mūsdienās cilvēks vairs nav nekas.
Kādreiz Gostiņi plauka un zēla. Savulaik te bija stiklinieku darbnīca, ādas ģērētava, zāģētava, ambulance, pasts. No toreizējā skaistuma nekas daudz nav palicis. Taču iepriecina, ka par spīti visam te stalti slejas baznīca, aptieka un joprojām darbojas bibliotēka. Protams, skumji, ka jaunieši brauc prom, un es viņus nenosodu, nav jau te jaunam cilvēkam darāmā. Bet ko nu par negatīvo, ir daudz jauku lietu. Es dzīvesprieku rodu ģimenē un visā apkārtējā. Vai nav skaisti, kad saule noriet pāri varenajam mežam un upes malā ievas kuplo gluži kā sniega kupenas? Apbrīnojami.

Staburags.lv ARHĪVS

Vairāk kā 40 gadu rāda kino

Kategorijas