Koka tupelēs līdz Minhenei

2010. gada 8. maijs 00:01

Otrais pasaules karš ne tikai mainīja pasaules kārtību, bet salauza miljonu cilvēku likteņus. Pļaviņu pusē dzīvo Ļubova Vaičenkova, kura Otrā pasaules kara laikā bija spiesta pamest vecāku mājas un kopā ar daudziem izsūtītajiem strādāt spaidu darbos Vācijā.

Neviens neko nepaskaidroja
Ļubova Vaičenkova 1943. gada vasarā dzīvoja Mogiļovā Baltkrievijā. Toreiz viņu, sešpadsmitgadīgu meiteni, vācu SS vienības karavīri apturēja uz ielas, iesēdināja automašīnā un, neko nepaskaidrojot, aizveda nezināmā virzienā. “Biju aizgājusi pie radinieces pēc piena, nācu mājās, man blakus apstājās mašīna, izkāpa karavīri un ievilka mani tajā. Labi, ka paziņa redzēja, kas ar mani notiek, vismaz varēja aiziet un pateikt vecākiem,” stāsta Vaičenkovas kundze.
Kāpēc Ļubovu aizturēja, neviens nepaskaidroja. “Mani aizveda uz nožogotu vietu, kur tādu kā es bija daudz. Pēc tam pārveda uz dzelzceļa staciju. Uz turieni bija atskrējis tēvs un pēc tam arī māte, vismaz no attāluma izdevās atvadīties. Mūs sadzina vagonos, sapratām, ka vedīs uz Vāciju,” atceras Ļubova Vaičenkova.
Visa zāle noēsta
Brauciens līdz Vācijai ļoti atgādina daudzu represēto stāstu par ceļu uz Sibīriju. Vienā vagonā bijuši gan vīrieši, gan sievietes. Dabiskās vajadzības bija jākārto turpat. Gandrīz divas diennaktis vilciens ripojis bez apstājas, un šajā laikā arestētajiem nekādu pārtiku neizsniedza. “Stāvējām vagonā, saspiesti kā siļķes mucā. Līdzi nebija nekā, tikai drēbes, kas mugurā. Vienīgais, ko varējām darīt, — raudāt.”
Pirmā vilciena pietura bija pie Vācijas — Polijas robežas. Tur jau bija izveidota koncentrācijas nometne. Tur arī pirmo reizi viņus pabaroja. “Ēst deva “balandu” (šķidra zupa, parasti no nemazgātām dārzeņu atliekām — aut.) un divsimt gramu rupjmaizes. Pieraduši normāli paēst, bijām tā izbadējušies, ka ēdām pat zāli,” stāsta sirmā kundze.
Šajā nometnē gūstekņi pavadījuši vairākas dienas. Pēc tam viņus sāka izformēt.
Veļ bluķus
un savāc līķus
Pēc vairākām dienām Ļubovu Vaičenkovu kopā ar vairākiem tūkstošiem citu cilvēku aizdzina uz koncentrācijas nometni netālu no Drēzdenes. “Te mums izsniedza ieslodzīto “formastērpu”: apģērbu ar melnbaltu svītrojumu un šugas — koka tupeles. Drēbes bija no brezentam līdzīga materiāla, un, uzvilktas uz kailas miesas, tās berzās ādā. Koka tupeles kājas noberza līdz asinīm. Matus arī noskuva uz nulli,” stāsta Vaičenkovas kundze.
Drēzdene tajā laikā jau bija piedzīvojusi sabiedroto aviācijas uzlidojumus. Liela daļa māju bija sagrautas. “Tur mums, ap divdesmit gadu veciem jauniešiem, bija jāveļ no ielām tonnām smagās māju betona atlūzas. Apsargi tikai norādīja, uz kurieni velt, un mēs vēlām. Mūsu uzdevums bija arī aizvākt bojāgājušo līķus. Bija izraktas lielas bedres, kurās viņus metām iekšā,” stāsta Ļubovas kundze.
Nometnē bija jāceļas četros no rīta, darbs sākās piecos un beidzās desmitos vakarā. Viena barakā dzīvoja 80 cilvēku, koka lāvas bija izvietotas trijos stāvos.
Vēstuli raksta ar asinīm
No Drēzdenes gūstekņi pārvesti uz Laubeni. Tā kā Vācijas karaspēks Austrumu frontē sāka atkāpties, arī Vācijā sāka gatavoties karam savā zemē. “Laubenē mums bija jārok ierakumi. Uzraugi norādīja, cik dziļiem un platiem tiem jābūt, jāstrādā bija bez pārtraukuma,” saka Ļubovas kundze.
Tomēr arī apsargu vidū bija saprotoši cilvēki. “Viens no uzraugiem bija ļoti atsaucīgs. Redzot, cik ļoti mēs esam pārguruši, atļāva mums atpūsties, izturējās cilvēcīgi. Zinājām, ka viņa maiņā mūs nemocīs bez apstājas. Apsargs bieži arī pastāstīja par notikumiem frontē, jo nekādas informācijas par to mums nebija,” atceras Vaičenkovas kundze. “Zinot, ka tuvojas padomju karaspēks, nolēmām, ka jāpalīdz šim vācietim, ja krievi atnāks. Uz avīzes lapas ar savām asinīm uzrakstījām vēstuli, kurā lūdzām, lai viņu nenogalina, visi parakstījāmies un atdevām viņam to.”
Pazemojums un trīs izsisti zobi
Tomēr ne visi uzraugi bija saprotoši. Ļubova Vaičenkova bija savainojusi pieri, un sākās iekaisums. Nometnes tulce Grēta ieteica doties pie ārsta. Sākumā Ļubova nepiekrita, jo pirms kāda laika viņas draudzenei bijušas nopietnākas veselības problēmas, un pēc trešā ārsta apmeklējuma viņa nometnē vairs neatgriezās. Tomēr tulcei izdevās Ļubovas kundzi pierunāt. Tur viņai no ievainojuma iztīrīja strutas, un Ļubova saņēma slimības lapu. Barakas uzraudze viņu atstāja par dežuranti barakā. Pirmajā dienā viss bija kārtībā, nometnes priekšnieks atnāca, pārbaudīja, nekādu aizrādījumu. Nākamajā dienā priekšnieks atkal pārbaudīja baraku. “Ieraudzīja, ka es atkal esmu barakā. Uzbļāva — kāpēc atkal neesmu darbā. Atbildēju, ka man ir slimības lapa. Viņš izrāva man to no rokām, saplēsa sīkos gabaliņos, tad atvēzējās un sita, sitiens bija tik spēcīgs, ka es nokritu. Viņš man pārsita ausi, uzaci un izsita trīs zobus,” asarām acīs atceras sirmā kundze. Pazemojums un aizvainojums bija tik stiprs, ka gribējās iet pakārties. Nākamajā dienā Ļubova devās darbā, uzraugs viņai atļāva atpūsties.
Izglābj čehi
No austrumiem tuvojās krievu karaspēks, sabiedrotie jau bija atklājuši otro fronti. Ieslodzītos no Laubenes nolēma pārvietot uz Minheni, kur, kā viņi paši domāja un vācieši teica, viņus sadzīs gāzes kamerās.
Pārvietošanās vienmēr notika kājām. Uz Minheni gāja kilometriem gara ieslodzīto kolonna. Pārvietoja ne tikai Ļubovas Vaičenkovas nometni, kurā bija ap 4000 ieslodzīto, bet arī daudzas citas. “Tā mēs gājām nodurtām galvām, koka tupelēs noberztām kājām, neēduši un nemazgājušies,” saka Ļubovas kundze.
Ceļš uz Minheni veda cauri vairākiem tuneļiem. Virs kāda no tiem bija dzelzceļš. Kad ieslodzītie gāja pa tuneli, sabiedrotie sāka sliežu apšaudi. Tuneli sabombordēja, un daudzus ieslodzītos tur apbēra. Vaičenkovas kundzi uzlidojuma laikā kontuzēja. Ceļš uz Minheni veda gar Čehijas robežu. Bojāgājušie bija jāsavāc čehu civiliedzīvotājiem. Kādam čeham izdevies paslēpt bezsamaņā guļošo Ļubovu.
Līdz laikam, kad teritorijā ienāca padomju karaspēks, Ļubovu Vaičenkovu slēpa čehu ģimene. Ļubovu tur izārstēja, sākumā viņa mita šķūnī un kūtī. Pēc izveseļošanās sāka palīdzēt glābēju ģimenei lauku darbos.
Astoņdesmito gadu sākumā Ļubovas kundze gribēja atrast savus glābējus, bet tas neizdevās.
Pēc kara Ļubova Vaičenkova atgriezās Baltkrievijā. Ļubovas kundze atzīst, ka viņai ir paveicies, jo no spaidu darbiem Vācijā nepārnāca trīs viņas kaimiņi, kuri toreiz arī bija ap divdesmit gadu veci. Mājas bija nodedzinātas, un dzīvi vajadzēja sākt no nulles. Tūlīt pēc kara slimības un pārtikas trūkuma dēļ nomira divas viņas māsas.
Lai arī daudz pārdzīvots, Ļubova Vaičenkova izaudzināja divas meitas, kuras ieguvušas augstāko izglītību, visu dzīvi strādājusi un tagad jau ilgāku laiku ir pelnītā atpūtā.

Staburags.lv ARHĪVS

Koka tupelēs līdz Minhenei

Kategorijas