Kara atbalss dzīvoklī

2010. gada 8. maijs 00:01

Ir teiciens: kamēr nav apglabāts pēdējais kareivis, karš nav beidzies. Taču aizkrauklietim kolekcionāram Andrejam Zujevam karš ir beztermiņa jēdziens. Tas viņa dzīvoklī jūtams katru dienu. Andrejs nekad nav redzējis savu vectēvu. Viņš gāja bojā nepilnu mēnesi pirms Otrā pasaules kara beigām — 1945. gada aprīlī.

Andrejs ir vispusīgs kolekcionārs, par to jau savulaik esam rakstījuši, taču šoreiz runājam tikai par Otrā pasaules kara trofejām. Sarunā vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
— Vai nav dīvaini katru dienu pamosties un redzēt vāciešu ķiveri, šineli, durkli? Šīs lietas taču kādreiz piederēja cilvēkiem, kuri gājuši bojā?
— Šādu jautājumu man uzdevuši arī draugi, daži pat teic, ka dzīvoklī jūt sliktu auru, bet es jau esmu pieradis. Manuprāt, te enerģijas neitralizējas, jo es taču krāju arī apsveikuma atklātnes, un tajās ir daudz pozitīva.
— Cik Otrā pasaules kara trofeju ir tavā kolekcijā?
— Man to grūti pateikt, skaitījis neesmu. Fotogrāfiju vien kāds tūkstotis. Ķiveru — gan vāciešu, gan krievu — ap trīsdesmit. Arī siksnu sprādžu aptuveni tikpat.
— Kā tu atšķir, piemēram, kura ir vāciešu, kura krievu ķivere?
— Vāciešu pedantisms un precizitāte pat pēc daudziem gadiem pamanāma. Katrai ķiverei bija zīmotne, kādai armijas vienībai kareivis pieder. Krieviem visas ķiveres vienādas — atšķiras tikai pēc lieluma. Tāpat bija arī ar siksnu sprādzēm.
— Vai tev nav apnicis krāt kara lietas, piemēram, ķiveres? Tev taču to tik daudz.
— Ko tu! Es pat pēdējās bikses atdotu, ja gadītos kāda laba, nesarūsējusi ķivere. Kolekcionāri ir tādi jocīgi cilvēki.
— Vai kara trofeju iegādāšanās iespējas pēdējos gados palielinās vai samazinās?
— Palielinās, jo atrod arvien vairāk trofeju. Tas tāpēc, ka viegli iespējams iegādāties metāla detektorus. Apslēptās mantas meklētāju tagad savairojies, ka biezs. Es pats ar tiem nemeklēju, jo atrast var tikai metālu. Trofejas iegādājos tirgos, “Latgalītē” Rīgā gan tagad reti ko labu var dabūt, vecās mājās, antikvariātos. Bieži vien veci cilvēki nemaz nezina, kādas vērtības ir viņu mājās.
— Ieroči arī ir tavā kolekcijā?
— Tikai aukstie. Pārējiem ir ļoti stingri glabāšanas noteikumi.
— Vai tavos krājumos ir arī karavīru apbalvojumi?
— Jā. Parasti tos pārdod apbalvotā radinieki, retāk — paši veterāni.
— Tu teici, ka tev ir arī karavīru šineļi. Vai kodes tos neēd?
— Nē, jo es katru gadu tos apstrādāju ar speciālu šķīdumu. Taču esmu novērojis, ka mūsdienu apģērbu, kuram ir arī sintētikas piejaukums, viņas ēd labāk. Kara laika šineļi bija no ļoti kvalitatīva vilnas auduma.
— Pēc atradumiem vari spriest par katras valsts attieksmi pret karavīriem?
— Protams. Piemēram, katram vācietim kaklā bija žetons ar viņa uzvārdu un numuru. Kad viņš gāja bojā, apglabājot pusīti žetona nolauza un atdeva arhīvam, otra palika kareivim kaklā. Ja, piemēram, pēc gadiem veselu žetonu atrod zemē, tas nozīmē, ka kareivis nav apglabāts vai nejauši pazaudējis žetonu. Savukārt krievu kareivjiem bija kastītes ar papīra zīmītēm, kurās vajadzēja ierakstīt savus datus. Kareivji gan reti to darīja, jo uzskatīja: tā ir zīme, ka ies bojā. Viņi kastītēs parasti glabāja adatas. Turklāt, atrodot tādu kastīti tagad, no papīra maz kas saglabājies.
— Vai krīze jūtama arī kolekci-onāru vidū?
— Ļoti. Kara relikvijas kļuvušas krietni lētākas, bet nav jau arī naudas, par ko tās nopirkt.
— Kāds ir tavs pēdējā laika vērtīgākais kolekcijas guvums?
— Antikvariātā iegādājos kāda lidotāja rīdzinieka albumu, kurā ir fotogrāfijas, sākot no 20. — 30. gadiem līdz Otrā pasaules kara beigām. Vienā no tām fiksēts arī bijušā kara ministra Vorošilova lidotāju apciemojums.

Staburags.lv ARHĪVS

Kara atbalss dzīvoklī

Kategorijas