Triju bērnu māmiņai jāsmaida vairāk

2010. gada 8. maijs 00:01

Rīt Latvijā svin Mātes dienu. Vēl samērā nesen atjaunotā tradīcija tagad jau noturīgi kļuvusi par daudzu ģimeņu svētkiem. Tāda tā ir arī Sinorai Lazdiņai no Vietalvas pagasta Odzienas. Viņa zina, ka šī diena sāksies ar trim mīļām bērnu bučām.

“Mums tie ir svētki. Pirmos apsveikumus Mātes dienā parasti saņemu sarīkojumā skolā un bērnudārzā, ko apmeklē jaunākie bērni. Tepat netālu dzīvo mana un vīra māte, kuras apsveicam, tā ka svētki iznāk plaši,” saka triju bērnu māmiņa Sinora Lazdiņa.
Ik pēc septiņiem
gadiem
Arī pati Sinora nāk no triju bērnu ģimenes. Viņas saviem vecākiem ir trejmeitiņas ar septiņu gadu vecuma starpību. Zīmīgi, ka arī Sinoras ģimenē bērni dzimuši ik pēc septiņiem gadiem.
— Man tā šķiet vispiemērotākā vecumu atšķirība, jo viss notiek pakārtoti. Tas gan nenozīmē, ka bērni savā starpā nestrīdas. Dzīvē notiek kā jau dzīvē. Varu arī salīdzināt, kā gadu gaitā mainījušies uzskati par bērnu audzināšanu un aprūpi — dēls dzimis padomju laika atskaņās, vidējā meita ir atjaunotās Latvijas neatkarības laika bērns, bet jaunākā pasaulē nākusi Eiropas laikā. Vēl vienu vajadzētu, kādā citā laikā... — stāsta Sinora.
Vecākais Lazdiņu dēls Ralfs šobrīd mācās 10. klasē Murjāņu sporta skolas filiālē Jūrmalā — airēšanas nodaļā. Savulaik Odzienas pamatskolu apmeklēja sporta skolas treneri un piedāvāja piemērotākajiem kandidātiem iespēju mācīties Murjāņos. Ralfs to izmantoja un tagad ar izvēli ir apmierināts. Māte stāsta, ka dēls varen padevies augumā — 2,02 metri. Ūdeņi zēnu allaž saistījuši, makšķerēt devies gan vasaru, gan ziemu, lai gan zivis pašam negaršojot.
Sinora atzīst, ka sākumā bažījusies, kā dēls iejutīsies jaunajos ap-stākļos, jo viņam svarīga ir mājas izjūta. Skolas pasākumos vai braucienos allaž vajadzējis būt viņam līdzās. Tagad māte par Ralfu ir mierīga. Katrās brīvdienās zēns steidz mājup, lai cikos tajā dienā beidzas treniņi vai sacensības.
Vidējā meita Megija mācās 4. klasē turpat Odzienas skolā. Viņa ir ļoti aktīva, un Megijai, tāpat kā savulaik māmiņai, patīk spēlēt teātri.
Skaitļiem jātic
— Megijas dzimšanas datums ir ļoti zīmīgs — 29.09.1999. Priecājos par šo sagadīšanos, bet, kad vairāk palasīju par šo skaitļu kombināciju, sapratu, ka tā ir ļoti spēcīga. Meita tam ir tiešs pierādījums, jo viņa mums ir izteikta brīvdomātāja, ar lielu pašapziņu un reizēm ar “radziņiem”! — smaidot saka māmiņa.
Ģimenes pastarītei Enijai arī patīk dziedāt, izdomāt pasakas un savus dzejolīšus. Viņa apmeklē bērnudārzu Vietalvas pagastā.
Arī meitas ir izteikti mājas bērni. Kāpēc tā, Sinorai ir sava versija: ”Mums vēl saglabājies mans pirmais krekliņš no zīdaiņa vecuma. Tajā visus savus bērnus vedu mājās pēc dzemdībām. Iespējams, šim apģērba gabaliņam ir kāda nozīme,” saka Sinora Lazdiņa.
Šo īpašo saikni noteikti rada arī tas, ka Sinora lielāko daļu laika velta mājai un ģimenei.
— Kad vēl mācījos skolā, jau 16 gadu vecumā sāku strādāt par sanitāri pagasta feldšeru punktā. Vēlāk mācījos Lauksaimniecības universitātes Bulduru filiālē. Tolaik bija tāda moderna profesija — lauku māju saimniece. Pēc diviem gadiem filiāli slēdza. Nodarbinātības valsts aģentūrā piedāvāja kursus, un es apguvu frizieres profesiju. Man tā iepatikās. Sākumā bija bail kādam griezt matus, bet nedrošība ar laiku pārgāja. Tagad friziera tiesu ģimenē varam ietaupīt. Šobrīd algotu darbu nestrādāju, līdz ar to mājās varu vairāk padarīt, kā arī veltīt laiku bērniem. Dažkārt šķiet, ka pārāk daudz uztraucos par viņiem, bet citādi nespēju, — saka odzieniete.
Savulaik viņa neuzdrošinājās mācīties braukt ar automašīnu, bet tomēr sadūšojās un ieguva autovadītājas apliecību. Šī prasme dod priekšrocību nokļūt visur, kur nepieciešams. Tagad viņa jubilejā labprātāk izvēlas kādu ekskursiju, nevis taustāmu dāvanu.
Vajag plašumu
Vecākiem gribētos, lai bērni vairāk varētu sevi pilnveidot, bet laukos tādu iespēju nav daudz. Savukārt izvadāt viņus uz citurieni ir grūti. Mainīt dzīves vidi gan nav Lazdiņi domājuši — viņi paliek uzticīgi laukiem. Sinora savulaik divus gadus mācījās Rīgā, bet tomēr atgriezās mājās.
— Pilsēta mani nomāc. Man vajag plašumu. Vīram pat Odzienas centrs, kur dzīvojam, šķiet kā pilsēta. Tāpēc brīvajā laikā daudz laika pavadām pie vīra vecākiem. Viņiem ir sava māja un zeme, kas jākopj, izrakām dīķus zivīm. Šobrīd lauksaimniecībā mums ir izmēģinājumu laiks. Par vīramāti gan varu teikt tikai to labāko. Viņa atbalsta visas mūsu trakās idejas, — stāsta Sinora Lazdiņa.
Vēlāk mums sarunā pievienojas arī Sinoras vīrs Dagnis. Tad ir laiks jautāt — kā viņi satikušies? Abi saskatās un pasmaida. No viņu dzīvokļa logiem to vietu var redzēt ik dienu — ballē Odzienas pilī. Sinora smej, ka lielas izvēles deju partneru ziņā viņai, gara auguma meitenei, nebija. Dagnis izrādījās tieši pa augumam un “iekrita” arī sirdī.
Pirms tam viņu ceļi bieži nekrustojās, jo abi mācījās dažādās skolās. Reiz bērnībā gan tikušies Dagņa radu kāzās. Sinora atceras, kā toreiz kāzu loterijā viņa laimējusi kniepadatas, bet Dagnis ar brāli — rotaļu ratiņus lellei. Kā viņa raudājusi par šo netaisnību! Vēlāk viņi šos ratiņus atrada vīra vecāku mājas bēniņos. Nu jau abi var par to visu pasmaidīt.
***
Kad fotografēju Sinoru, lūdzu viņu objektīvā paraudzīties smaidīgu. Viņa atjokoja — vai tad triju bērnu māmiņa var atļauties daudz smaidīt? Var, turklāt trīskārši!

Staburags.lv ARHĪVS

Triju bērnu māmiņai jāsmaida vairāk

Kategorijas