Sievietes liktenis ticēt un ciest

2010. gada 8. maijs 00:01

Piecas savrupas mājas netālu no Rīgas—Daugavpils šosejas Klintaines pagastā. Vienā no tām dzīvo Emīlija Fedorova. Pie katras mājas neliels sakņudārzs, saimniece savā ar kapli aprušina nesen iestādītos sīpolus. Ož pēc kūts, pagalmā skraida vistas. Ir klusa pavasara pēcpusdiena, vēl pāris dienu līdz Emīlijas kundzes 70. dzimšanas dienai un svētkiem, kad katrā ģimenē atcerēsies māti, sievieti, dzīvības devēju, ģimenes pavarda sargātāju.

Emīlija reiz atdevusi savu roku un sirdi vīrietim, cerēdama, ka kopā pavadītais laiks būs ilgs un laimīgs, bet par 13 gadiem palikušas vien rūgtas atmiņas. Izaudzinājusi divus bērnus — dēlu un meitu. Mazbērni jau lieli, un Emīlijas kundze atzīstas, ka mīlestību, kuru reiz nepaspēja dāvāt saviem bērniem, nu var dot mazbērniem un mazmazbērniem.
Kaut aizsietām acīm izslauks
— Mani bērni “dārziņa” vietā devās uz kūti, — stāsta jubilāre. — Ņēmu līdzi, lai vienmēr būtu blakus, un pēc pamatskolas beigšanas viņi izvēlējās palikt un strādāt tepat. Dēls par traktoristu, meita — slaucēja, arī znots te atrada darbu. Tā ap sevi esmu “apaudzējusi” dzimtu, kuras mājas ir tepat līdzās, pat neliels ciematiņš izveidojies.
Darbs fermā sākumā bija ļoti smags, pēc kara elektrības nebija, un govis slauca ar rokām. Bet toreiz pat prātā nenāca, ka varētu būt citādi. No bērnu dienām patikušas govis, un citi brīnās, kā es visu mūžu varēju pie govs astes pavadīt? Pie citiem lopiņiem laikam nevarētu, bet govi aizsietām acīm varu apkopt un izslaukt. Dzīvniekus mīlu vairāk kā cilvēkus. Lopiņš ir bezspēcīgs, nevainīgs. Kolhoza laikā pārsvarā strādāju ar jaunajām govīm — pirmpienēm. Kad redzēju fermā kādu sitam govi, gāju bārties. Dzīvniekam iesist nevaru. Ja cilvēks man ko ļaunu nodarītu, varbūt arī paceltu roku pretī.
Pirms diviem gadiem pazuda suns. Ar prātu saprotu, ka daudz laika pagājis un nav vērts gaidīt viņu atgriežamies, bet tik un tā, kad izeju uz balkona, veros laukā — varbūt mans sunītis kaut kur skraida.
— Daudz strādājāt, vai atlika laiks arī sev?
— Tagad, vecumdienās, nedaudz nožēloju, ka par to agrāk nedomāju. Sāp visas malas, slimības piemeklē viena pēc otras, cīnos ar astmu, ir sirdsdarbības stimulators. Muļķe biju, atvaļinājumā negāju, kad biju slima, mājās nesēdēju. Lai tikai varētu labāk dzīvot un pietiktu naudas visam. Varbūt vairāk laika vajadzēja veltīt sev, bet vienmēr atbildība par bērniem, ģimeni bija jāuzņemas man.
— Vai nekad nav bijusi vēlēšanās dzīvi iekārtot tā, lai par ģimeni gādātu vīrs?
— Nekad neesmu par to domājusi, nedz vaimanājusi, spēju problēmas atrisināt pati. Bērnu audzināšana daudz uzmanības neprasa, pilsētniekiem ir citādi. Te katram ir kāds darbs, tikai vakarā laiks pārrunām. Tie bērni, kurus vecāki cenšas izaudzināt par labiem cilvēkiem, ne vienmēr piepilda viņu cerības, bet ne jau vecāku spēkos vien viņus ietekmēt. Mūsdienās liela loma ir sabiedrībai, draugu kompānijām, un pret to vecāku padomi ir bezspēcīgi.
Nenolaiž rokas
— Vai piekrītat tam, ka cilvēkam mīlestība atnāk tikai vienreiz dzīvē?
— Mana pirmā mīlestība ir zudusi, un varbūt tādēļ dzīvē otras nebija. Jaunībā trīs gadus draudzējos ar puisi no Pļaviņām. Kādā ballē viņš kā sāka dejot pēdējo deju ar citu, tā arī pie viņas aizgāja. Drīz vien apprecējās. Aiz sāpēm “uz karstām pēdām” apprecējos ar viņa brālēnu, kurš tikko bija atnācis no dienesta. Bet mana jaunības mīlestība vēl tagad šad tad piezvana, saka, ka vēlas mani satikt. Laikam nožēlo pirms piecdesmit gadiem izdarīto.
Ar bērnu tēvu nodzīvoju kopā ilgu laiku, bet tā arī nespēju viņu mainīt. Pārāk bieži viņš ieskatījās glāzītē. Nedzēris bija labs pret mani un bērniem, teica, ka mīl, un bērni viņu mīlēja. Un tajos brīžos likās, ka viss vēl var būt labi. Ir arī sievietes, kuras glābiņu meklē alkoholā. Bet tas nav risinājums, un es šādas sievietes nosodu. Pati nekad neesmu nolaidusi rokas, ļāvusies pesimismam.
— Vai bērnus, kuri jau lieli, joprojām izjūtat kā tad, kad viņi bija mazi?
— Viņiem jau pāri 40, bet izjūtas nav mainījušās. Dzīvē tā iegrozījies, ka viņu bērni kļuvuši pat mīļāki par pašas. Un ne es viena tā jūtos. Aprunājos ar paziņām, un viņas apgalvo to pašu. Mazmazbērniem esam divas vecmammas, es — vecā babīte, mana meita — jaunā. Dēls dzīvo Līvānos un apciemo ik pārnedēļu, meitas māja ir netālu, mazbērni bieži ciemojas pie manis, vientuļa nejūtos.

Staburags.lv ARHĪVS

Sievietes liktenis ticēt un ciest

Kategorijas