Lai vilks paēdis un kaza dzīva

2010. gada 13. maijs 00:01

Seces pagasta “Kalnrožu” saimniekus Viju un Aivaru Lasmaņus var tikai apskaust par viņu pieticību un praktiskumu. Govju saimniecībā tik, lai iztiktu. Māja uzcelta, it kā laikus paredzot nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu — ne pārāk liela, bet arī lai nebūtu jādzīvo šaurībā. Projektos nepiedalās, kredītus neņem un par dzīvi laukos nesūdzas.

Grausts, bet nojaukt nedrīkst
Saimniecībā ir septiņas slaucamas govis un ap diviem desmitiem teļu. Pašlaik, nejūtot stabilitāti un pārliecību par rītdienu, Aivara kungs saka — jānogaida. Paplašināt saimniecību nav vērts, bet likvidēt arī negribas. Savulaik privatizēta daļa sovhoza fermas, tehnika un visu “putināt laukā” žēl. Ja lauksaimniecības politika mainīsies un saimniekošanai redzēs jēgu — noderēs. Arī par algoto darbu, kuru strādā sieva, nevar būt drošs, saimniecība tādā gadījumā būs atbalsts.
“Kalnrožu” saimnieks kā joku stāsta par privatizētajām kūtīm. Daļai, kas viņam nepieder, esot pat trīs saimnieki, kuri jau gadiem par savu īpašumu neliekas ne zinis. Par kūti to grūti nosaukt — pussabrukusi ēka bez jumta, kas aizņem vietu un bojā skatu, bet pirkstu tai piedurt nedrīkst — cita īpašums. Savulaik tur audzēja nobarojamos buļļus, kurus nokāva līdz ar privatizācijas sākšanos.
“Goga” svarīgāks
par darbu
Raksturojot saimniecības darbu, Lasmaņa kungs to apzīmē kā “turēšanos rāmjos” — lai kaut kas būtu, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”. Pēc tā laika iespējām reiz izplānots, ka ap to laiku, kad dēls pabeigs skolu, saimniecību varēs nodot viņam. Situācija valstī ir mainījusies, un dēls varēs turpināt mācības augstskolā. Pārdot visu un doties uz pilsētu arī par vēlu. Saimniekam jau pāri piecdesmit, un lauku dzīve ir daudz ierastāka. Vien krietnu palīgu no vietējo vidus atrast esot problēma. Ierodas uz vienu dienu, nopelna divus latus, un otrajā dienā tāds vairs nav strādātājs. “Goga”, kā šajā pusē sauc nelegālo alkoholu, ir svarīgāks par darbu, maizi.
Visu pašiem audzēt neizdevīgi
Projektos saimniecības uzlabošanai nekad neesot piedalījušies — negribot ķēpāties. Bija laiks, kad algotu darbu strādāja abi un naudu varēja atlicināt gan piena mājas būvei, gan dzesētājam. Negribot, lai pāris tūkstošu dēļ saimniecībā katru skrūvi pārskaita. Galvenais, lai par pārdoto pienu saņemtu pienācīgu samaksu. — Eiropas lauksaimnieki pārsvarā dzīvo no subsīdijām, mēs iztiekam ar to, ko nopelnām. Ja tiem, kuri Briselē protestējot pienu lēja zemē, būtu jāpadzīvo šajos apstākļos, ko tad viņi teiktu? Uz platību maksājumiem, kam šogad piemēros ienākuma nodokli, arī nevar paļauties. Smieklīgi mazi tie esot.
Par litru piena pašlaik saņem 11 santīmu. Lai palielinātu izslaukumu, govīm pastiprināti jādod barības piedevas. Ja parēķina ieguvumus un izdevumus, rezultāts tuvu nullei un secinājums viens — nav vērts. Saimniecībā tur tikai govis un kartupeļus, kurus vajadzētu cūku barošanai, nestāda. Kooperējas ar kaimiņu. Palīdz viņam saimniecībā un saņem pāris maisu kartupeļu. Arī vistas netur, lai Pārtikas un veterinārais dienests neizvirzītu pretenzijas par nepareizi veidotām novietnēm.
Lai lopu ganīšana nesagādātu galvassāpes, iegādāts labs elektriskais gans, kas apjož desmitiem hektāru ganību. Tas pēc ilgas meklēšanas esot nopirkts nevis veikalā, bet gan pie kāda meistara Latgalē. Žogs noder arī aizsardzībai no mežazvēriem. Govīm no tā respekts rodas pēc pirmās “tikšanās”. Pirmajās pavasara dienās no kūts izlaistas, viņas atduras pret to un kļūst rāmas. Pret nelūgtiem viesiem laikā, kad abi ar sievu strādājuši Aizkrauklē, saimniecībā lieti noderējuši divi suņi. Viņi savu darbu darīja godam. Kādu rītu saimnieks sastapis kādu, kurš vēlējies “vien paskatīties”. Viens suns vīram priekšpusē, otrs — aizmugurē, un tā viņš nosēdējis līdz rītam.

Staburags.lv ARHĪVS

Lai vilks paēdis un kaza dzīva

Kategorijas