Rudzu laukā dejo ar Ulmani

2010. gada 15. maijs 00:01

Almas Ozolas dzimtā puse ir Krustpilī, bet jau vairākus gadu desmitus viņa dzīvo Koknesē. Savā 96 gadus ilgajā mūžā kundze piedzīvojusi dažādu varu maiņas, karu, arī badu, bet tik un tā viņa allaž ir smaidīga un mirdzošām acīm.

Pie Almas kundzes dodos, iepriekš nesazinājusies, jo viņai nav tālruņa. Kad daudzdzīvokļu mājas pagalmā ieraugu sēžam sirmu māmuļu ar koka kūjiņu rokā, noprotu, ka tā noteikti ir Alma. Par spīti gadu nastai kundze nav zaudējusi dzīvesprieku un sarunai piekrīt labprāt: “Man jau ļoti patīk parunāties”.
Darbā no rīta līdz vakaram
Almai Ozolai bērnībā klājās ļoti grūti. Bieži tukšo vēderu nācās piepildīt, ēdot no zāles vārītu zupu, nekā cita nebija. “Mūsu ģimene dzīvoja trūcīgi. Kad dabūjām maizes riecienu, tie bija gluži kā svētki, un vēders vairs “nedumpojās”. Agri sāku strādāt. Vēl maza būdama, gāju ganos, bet no astoņu gadu vecuma strādāju pie saimniekiem. Slinka nebiju un nedrīkstēju būt. Darbā gāju no rīta līdz vēlam vakaram. Pie saimniekiem bija laba dzīve. Man ierādīja nelielu, bet skaistu istabu, biju siltumā un paēdusi — vienmēr ēdām garšīgu putriņu, bija arī maizes rieciens ar sviesta pikucīti un piena krūku. Tie bija labi laiki,” atceras koknesiete.
Ieliek latu kabatā
Almas kundze divreiz tikusies ar prezidentu Kārli Ulmani un šos notikumus ļoti labi atceras. Pirmo reizi viņi nejauši sastapās 30. gadu sākumā, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām. Tolaik Alma ziemā apmeklēja skolu, bet vasarā strādāja. Reiz, izslaukto pienu salējusi kannā, viņa to nesa uz pagrabu, un klāt pienāca Ulmanis: “Tad viņš vēl nebija prezidents, bet es biju lauku skuķītis un par politiku neinteresējos. Viņš man jautāja, vai esmu kalpa bērns vai saimnieku. Atbildēju: “I kalpa, i saimnieku, pa ziemu mācos, bet vasarā strādāju.” Redzēdams, ka es kannu knapi varu panest, viņš man palīdzēja un palūdza mazliet piena. Ar krūku iesmēlu un pasniedzu vienu, pēc tam otru reizi. Viņš pateicās un kaut ko ielika man kabatā. Kad paskatījos, ieraudzīju latu. Mūsdienās tas ir nieks, bet tolaik tā bija liela nauda. Biju dikti priecīga.”
Otrā tikšanās
Otro reizi abi satikās divus gadus vēlāk. Tolaik Alma brālim gāja palīgā rudzus pļaut. “Laiks bija ļoti labs — saulīte karsēja, debesis skaidras,” stāsta sirmā māmuļa. “Ēdām launagu, bet pēkšņi pie lauka piestāja glauna balta mašīna. Tas bija pats prezidents. Ar visiem sasveicinājās, vaicāja, kā sokas ar darbiem, un rūpīgi vērās manī, teikdams, esot mani kaut kur redzējis. Paskatījos viņam acīs un teicu: “Zināt to dziesmu, kurā meitas aicināja pagrabā pienu dzert?”. Ulmanis apjuka un noteica, ka liela gan esmu izaugusi. Uz to atcirtu: “Man akmens uz galvas nestāv, un Dieviņš velk uz augšu.” Tolaik man bija asa mēle un atbildi nevienam parādā nepaliku. Pateicībā par toreiz iedoto pienu viņš mani piecēla kājās un turpat rudzu laukā uzlūdza dejot. Dejojām valsi. Interesanti noteikti izskatījās — lauku skuķis tīrumā dejo ar valsts galvu. Atvadoties viņš novēlēja ražīgu darbu, labu precinieku un, pamājis ar roku, aizbrauca. Ulmaņlaikos par visu bija padomāts. Uzcēla fabrikas, rūpnīcas, lidlaukus. Ražoja šprotes. Darba netrūka, bijām paēduši un apģērbti. Lai gan tik daudz gadu pagājis, Ulmaņa veikums joprojām jūtams daudzās lietās. Viņš bija labs valsts vadītājs, žēl, ka šobrīd pie varas tādu nav.”
Līgavaini noskata māte
Koknesē Alma ieprecējās. Līgavaini tajos laikos izvēlējās vecāki, arī Alma paklausīja mātei, bet tā tomēr nebija laimīga laulības dzīve. Naktīs izraudāta ne viena vien asara, bet sirdssāpes remdētas darbā. “Vīrs sāka dzert, un, kur ir alkohols, tur saskaņas nevar būt. Lai vai kā reizēm gribējās aiziet, tolaik nebija pieņemts šķirties. Vienīgie, kas mani stiprināja, bija abi dēli un darbs. No agra rīta līdz vēlam vakaram strādāju tīrumā, apkopu saimniecību, mazgāju drēbes un vēl ēdienu paspēju pagatavot. Gadiem ritot, vīrs smagi saslima un pirms nāves lūdza piedošanu par visu nodarīto. Es viņam biju piedevusi jau sen. Otrreiz tā arī neapprecējos. Man bija pāris kavalieru, bet viens no viņiem traģiski gāja bojā. Nolēmu, ka liktenis lēmis dzīvot vienai.”
Ledus iešana — svēts brīdis
Sirmā māmuļa teic: Koknese agrāk bija pavisam citāda. Vietā, kur tagad privātmājas, kādreiz neskartas zaļoja pļavas un ganījās brūnaļas. Arī Daugava tecēja vecajā gultnē. Kalnā stalti slējās pilsdrupas, lejup veda ceļš, bija tilts. Tagad šo skaistumu slēpj ūdens. “Pirms elektrostacijas uzbūvēšanas apkārtne bija daudz skaistāka, bet nu vairs nekā. Skumji. Tagad pavasaros Daugavā spridzina ledu, bet kādreiz viss bija dabas ziņā. Ejot ledum, bija dzirdama tāda kā lapu čaboņa. Tas bija svēts brīdis, un daudzi pat skaitīja lūgšanas. Šādās reizēs labi apzinājāmies, ka daba ir visvarena, bet cilvēks — vien tāda sīka vienība. Kad šopavasar visi uztraucās par plūdiem, nodomāju, ka tas taču tāds nieks vien ir. Lieli plūdi bija 30. gadu sākumā. Lūk, tad bija jāuztraucas.”
Nabaga cilvēks
lielvaras rokās
Almas kundze labi atminas pēckara laiku. Tolaik ģimenei bija saimniecība, bet padomju vara visu atņēma, un atkal sākās grūtas dienas. “Izveidoja kolhozus, par pliku velti nācās atdot lopiņus. Piešķīra vien dažas simtdaļas zemes dārza tiesai. No agra rīta līdz vēlam vakaram bija jāstrādā kolhozā, bet neko dižu jau nemaksāja, un atkal nabaga cilvēks bija lielvaras rokās. Pēc diviem gadiem kāds paziņa piedāvāja pāriet ceļa darbos. No kolhoza aizgāju un jau pēc nedēļas sāku strādāt. Priekšnieks bija godavīrs. Ar lāpstu un grābekli labojām karā sabojātos ceļus, tiltu apmales. Smags darbs, bet es kopš mazotnes biju radusi čakli strādāt.
Vēlāk man piedāvāja darbu toreizējās Stučkas slimnīcā. Tur nostrādāju līdz pat pensijai.”
Labāk brīvā Latvijā
Koknesiete atminas arī laiku, kad pēc pārtikas bija jāstāv rindā. “Tolaik stacijas laukumā pret taloniem deva desas, cukuru, ziepes un citas lietas. Bija jādodas agri no rīta, ja nokavēji, paliki bešā. Tas bija traks laiks, paldies Dievam, nu vairs tikai atmiņās. Un, protams, “Baltijas ceļš”... Cilvēki Latvijā, Lietuvā un Igaunijā brīvības vārdā sadevās rokās. Savu dzīvi jau biju “izkarojusi”, tāpēc vairs nebija vēlmes iet un cīnīties vēl par kaut ko. Neticēju, ka var kaut kas mainīties. Taču pēc neatkarības atgūšanas biju ļoti priecīga. Tā kā bērnībā cietu badu, tagad par dzīvi nežēlojos. Lai vai kā, bet labāk dzīvot brīvā Latvijā.”
Dzīvot palīdz ticība
Alma Ozola kādreiz dzīvoja lauku mājās ārpus Kokneses centra, bet liktenis izrīkojās, kā tam labpatīk. Viņa zaudēja abus dēlus, arī māju. Nu viņa kopā ar vēl divām kundzēm dzīvo trīsistabu dzīvoklī. Kad vēlas parunāties, visas sanāk kopā, bet pārsvarā katra mīt savā istabā. Almas kundzei te ir viss vajadzīgais — gan mēbeles, gan televizors un radio. Uz palodzes zied un zaļo puķes.
Jau daudzus gadus sirmā māmuļa ir luterāņu baznīcas draudzē. Kādreiz dievnams apmeklēts ik svētdienu, lai arī mazliet retāk, tas netiek aizmirsts arī tagad. “Kad man bija dēli, priecājos līdz ar viņiem, bet nu dzīvot palīdz ticība. Uz baznīcu dodos jau ap 50 gadu, bet ik rītu un vakaru noskaitu lūgšanu.”
“Vēl varētu kādu
noprecēt!”
Savulaik Almas kundze gāja uz kino, teātri, dažādiem pasākumiem, bet nu vairs neiet pat uz veikalu, visu vajadzīgo atnes paziņa. “Man ik pārdienu šo to atnes no veikala, vienmēr lūdzu nopirkt arī kādu kārumu. Lai gan gadu daudz, par veselību īpaši nesūdzos. Kādreiz adīju, šuvu, bet nu vairs acīm gaišuma nav. Lasīt nevaru, tāpēc laikrakstos tikai apskatu bildītes. Tā kā tagad ārā silti, ik dienu eju pastaigāties vai vienkārši sēžu pagalmā. Svaigs gaiss ir vajadzīgs. Jūtos diezgan žirgta un vēl varētu kādu noprecēt!” nosmej Almas kundze.

Staburags.lv ARHĪVS

Rudzu laukā dejo ar Ulmani

Kategorijas