Staburags.lv ARHĪVS

Galvenais — vienam otru saprast

Jānis Ozoliņš

2010. gada 15. maijs 00:01

47
Galvenais — vienam otru saprast

Kokneses pagasta Bormaņos šodien, Starptautiskajā ģimenes dienā, sudrabkāzas svin Sarmīte un Vladimirs Anohini. Ģimenē izauguši divi bērni — meita un dēls, kuri jau sākuši patstāvīgu dzīvi.

Viss notika ļoti ātri
Sarmīte un Vladimirs iepazinās pirms 28 gadiem. Toreiz viņa dzīvoja Pļaviņās, bet Vladimirs — Zalvē. “Iepazināmies ar draugu starpniecību. Manai draudzenei Zalvē bija draugs, un draugam arī bija draugs. Tā viņi atbrauca uz Pļaviņām pie mums ciemos, pēc tam es aizbraucu uz Zalvi, tā viss sākās,” stāsta Sarmīte Anohina. “Pēc dažām tikšanās reizēm jau sākām dzīvot kopā. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc tik ātri, jo pirmajā tikšanās reizē Vladimirs man pat nepatika.”
Baltās kleitas nebija
Pāris lielas kāzu svinības nerīkoja, kā tas bija ierasts tajā laikā. “Laulību reģistrējām Jaunjelgavā. Ceremonija notika septiņos vakarā, vīru pat negribēja palaist no darba, jo par reģistrēšanos nevienam nebijām teikuši,” smaidot saka Sarmītes kundze. “Baltās kāzu kleitas nebija, vīrs bija džinsa biksēs un “botās”, bet bija ļoti jauki un tagad ir, ko atcerēties”. Vedēji bija vīra māsa un viņas vīrs. Svinības notika pie Sarmītes mātes Pļaviņās, un tajās piedalījās tikai tuvākie radi un daži draugi.
Izvēlas Koknesi
“Toreiz ar darba piedāvājumiem nebija problēmu. Kad iepazināmies, vīrs strādāja Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības Zalves iecirknī par mežstrādnieku. Pēc tam pārcēlāmies uz Jaunjelgavu, tur nodzīvojām neilgu laiku. Kad apprecējāmies, sākām meklēt, kur varam dzīvot kopā, nez kāpēc izvēlējāmies Koknesi. Pati dzīvoju Pļaviņās, vīra radi Jelgavā, bet sākām strādāt Kokneses kolhozā,” saka Sarmīte Anohina. “Septiņus gadus nodzīvojām Lipšos, kas ir pirms Kokneses. Sakrājām naudu un nopirkām māju Bormaņos.”
Šogad svinēs divatā
Kāzu jubileju Anohinu ģimenē svin katru gadu. Tad parasti uz Bormaņiem atbrauc bērni. “Jau kopš pirmās kāzu jubilejas vīrs mani vienmēr apsveic. Šogad tieši tāpēc, ka ir tik nozīmīga kāzu jubileja, esam nolēmuši to svinēt divatā. Aizbrauksim uz Rīgu, aiziesim uz kādu restorānu. Pastaigāsim pa parku. Bērniem esam pieteikuši, ka sestdien mēs mājās nebūsim.”
Recepti nevienam neieteikt
Anohinu pāris atzīst, ka laimīgai laulībai neviens gatavu recepti ieteikt nevar. Vienkārši vienam otru jāciena un jāsaprot. Ar gadiem cilvēki viens otram pielāgojas un saprot jau no pusvārda. “Jaunībā, kad sākām kopdzīvi, gan gadījās sastrīdēties. Es aizmuku pie mātes uz Pļaviņām, vīrs brauca pakaļ, un viss atkal bija kārtībā. Ar laiku sapratām, ka jārespektē otrs cilvēks un ar varu viņu nepārveidosi, jāpieņem tāds, kāds viņš ir,” atzīst Sarmīte un Vladimirs. Lai arī daudzi uzskata, ka bērni nav iemesls ģimenes saglabāšanai, Anohini atzīst, ka bērni ir liels ģimenes stabilitātes balsts.
Meita labākā draudzene
Sarmītes un Vladimira bērni jau ir lieli un sākuši patstāvīgu dzīvi. Meita Sociālo tehnoloģiju augstskolā studē juridiskās zinātnes, dēls strādā uzņēmumā “ACB”. “Bijām jauni, kad piedzima bērni. Nekādas īpašas bērnu audzināšanas arī nebija, daudz ko atļāvām. Attiecības ar bērniem veidojās ļoti draudzīgas. Viņi mums jau no bērnības ir patstāvīgi. Kad meita mācījās skolā, es vēl no rīta gulēju, viņa jau bija piecēlusies, saklājusi gultu un devās uz skolu, nekādi pamudinājumi nebija vajadzīgi. Dēlu gan šad tad nācās modināt. Tagad meita man ir labākā draudzene,” saka Sarmītes kundze. “Jau jaunībā sapratām, ka bērns ir personība, ļāvām viņiem veidoties nepiespiesti. Bērni mums ir lielākā bagātība.”  
Līdz Maskavai kāpostos
Anohiniem kādreiz bijis savs bizness. Par vienu no kuriozākajiem kopdzīves piedzīvojumiem viņi atzīst braucienu uz Maskavu. “Astoņdesmito gadu beigās uz Maskavu vedām pārdot kāpostus. Pirmo reizi aizvedām vieglās automašīnas piekabē. Otrajā reizē paņēmām kravas taksometru, bija jāsamaksā 500 rubļu. Aizveda mūs līdz Piemaskavai un izsēdināja. Visu ceļu pavadījām mašīnas piekabē uz kāpostu maisiem,” atceras Skaidrītes kundze. “Tālāk bija jātiek līdz Zagorskai, vīrs sarunāja vietējos, un mēs veiksmīgi nokļuvām līdz galamērķim. Kāpostu kravu iztirgojām nedēļas laikā, biznesā veicās. Tagad gan tādai avantūrai vairs nepiekristu. Vedām arī ābolus uz Pleskavu pārdot.”