Pusotru nedēļu pa lielceļiem

2010. gada 22. maijs 00:01

Skrīverieši Raitis Škapars un Aldis Ozols bieži dodas uz Angliju. Baltajā “busiņā” viņi ved ne tikai pārtiku vai apģērbu, ko saviem tuviniekiem, kuri devušies peļņā uz citām valstīm, sūta mājās palicēji. Tā ir ne tikai maize, žāvēta gaļa vai konservēti gurķi, ko lūdz nogādāt saviem mīļajiem. Visam klāt ir rūpes, mīlestība, māju smarža, tuvinieku pieskāriens.

Latviešus nerespektē
— Pārvadāt paciņas ienāca prātā, redzot, ka ar to nodarbojas paziņa, — stāsta Raitis Škapars. — Tad nu arī mēs ar draugu Aldi Ozolu izdomājām, ka varam to darīt. Kamēr uz Angliju braucām ar veco “busiņu”, kuram bija Latvijas numura zīmes, problēmu netrūka, apturēt mūs vēlējās vai katrs, kam bija tādas tiesības un nebija slinkums to darīt. Vistrakākais laikam bija pirmais brauciens — apturēja Lietuvā, Polijā. Beļģijā ar močiem dzinās pakaļ, tomēr tur ir ļoti solīdi policisti. Anglijā mūs “paņēma priekšā” pēc pilnas programmas. Tagad esam iegādājušies mikroautobusu Anglijā, un ir daudz mazāk problēmu, ir cita attieksme — gan pārbaužu daudz mazāk, gan citi autovadītāji Eiropā respektē. Tas tikai pierāda, ka Latvija ir trešās pasaules valsts un eiropieši par mums domā ne to labāko.
No šokolādes līdz ledusskapim
Visbiežāk cilvēki sūta pārtiku un apģērbu. Pārtiku vairāk sūta no Latvijas uz Angliju, bet no Anglijas — apģērbu, rotaļlietas, saldumus. Pārsvarā lūdz aizvest produktus, ko tur nevar nopirkt — rupjmaizi, “Laimas” saldumus, kūpinājumus. Ziemā ļoti daudz sūtīja svaigu gaļu. Anglijā, protams, ir veikali, kuros var nopirkt mūsu iecienīto produkciju, tomēr tādas gaļas, kāda nopērkama te, Latvijā, tur nav — Anglijā tā ir vakuumā un garšo citādi. Nemaz nerunājot par mājās gatavotiem ievārījumiem konservētiem gurķiem, žāvējumiem un citiem pašgatavotiem produktiem!
Gadās arī lielāki sūtījumi — motocikli, mašīnas, tās vedam ar treileru. No sadzīves lietām sūta arī veļas mazgājamās mašīnas, ledusskapjus, mēbeles. Ļoti bieži sūta bērnu ratiņus — gan lietotus, gan jaunus. Atceros, viens puisis stāstīja, ka iegādājies gandrīz jaunus bērnu ratiņus tikai par trim mārciņām. Tur ļoti lēti var nopirkt daudzas sadzīves lietas, arī apģērbu. Latvijā tādas iespējas nav.
“Nogaršo” žāvēto gaļu
Ir bijuši dažādi gadījumi. Kad braucām pēdējā reisā, Vācijā bija pārbaude — meklēja narkotikas un cigaretes. Speciāli apmācītus suņus ielaida “busā”, dzīvnieki izošņāja, neko neatrada. Vienā kartona kastē bija pārtika, pašā malā bija ielikts kūpinājums, smaržu, protams, juta. Vai nu aiz krenķiem, ka neko nav atradis, vai vēlēdamies pagaršot, suns ar nagiem pārplēsa kasti un iecirta zobus gaļas gabalā. Tad gan biju dusmīgs — man taču pārtika jānogādā neskarta. Ja pārbaudēs saiņus uzplēš, tad uzlīmē norādi, ka veikta pārbaude.
Reiz, braucot caur Poliju, “uzrāvāmies” uz nakts pārbaudes. Visas somas, kastes — visu taisīja vaļā. Meklēja cigaretes, izklauvēja braucamajam sienas, vai nav dubultās, palīda arī apakšā, izkratīja līdz pēdējai vīlītei.
Visvairāk sūta no Latgales
Ceļā turp un atpakaļ paiet aptuveni pusotra nedēļa — 2500 kilometru vienā virzienā. Latvijā divās trijās dienās savācam sūtījumus. Ļoti daudz to ir no Latgales — Daugavpils, Rēzeknes, Līvāniem, Varakļāniem. No Latgales aizbraukuši ļoti daudzi. Tie, kuri sūta no Anglijas uz Latviju, arī ļoti raiba publika. Londonā ir dažādi rajoni: prestižie — jau braucot zinu, ka tas cilvēks ir izsities uz augšu, jo tādā rajonā īre vien maksā ap diviem tūkstošiem mārciņu mēnesī. Nabadzīgākajos rajonos dzīvo tie, kuri strādā apkalpojošajā sfērā, rūpnīcās. Mančesterā veco ļaužu pansionātā dzīvo veca kundze — latviete. Visi bērni, mazbērni un citi tuvinieki dzīvo Latvijā. Viņa regulāri sūta saldumus, drēbes.

Staburags.lv ARHĪVS

Pusotru nedēļu pa lielceļiem

Kategorijas