Vairs nedzīvo vienai dienai

2010. gada 22. maijs 00:01

Neretietei Lanai Sīpoliņai krāšņajā ceriņu ziedēšanas laikā aprit trīsdesmit gadu. Šobrīd viņas dzīvē ir skaists un mierīgs laiks, kas jābauda, — ģimenē aug divi bērni, mazākais vēl nav pat gadu vecs.

Tagad ir citādi
— Manā dzīvē pats galvenais ir ģimene — piecgadīgā meita Elizabete, dēls Krišjānis, kuram vēl nav gadiņa, un vīrs Artūrs Kazimirs. Kad biju viena, tad varēju sadarīt visādas “dullības”, neko neplānoju, nedomāju, dzīvoju vienai dienai. Tagad ir citādi,— stāsta Lana. — Dzimšanas dienas parasti svinu mājās ģimenes un draugu lokā. Kad piedzima meitiņa Elizabete, viņai pirmo gadu svinējām katru mēnesi, pirkām mantas, bet tad sapratām, ka sadāvināto rotaļlietu kaudze ir pārāk liela un ka tās vairs nav, kur likt. Vairāk nekā pusi mīksto mantiņu atdevām citiem bērniem.
“Mantojumā” darba vieta
Esmu dzimusi un augusi Neretā, mācījusies Neretas vidusskolā, pēc tam Jēkabpils Agrobiznesa koledžā apguvusi grāmatvedību. Lai gan jau skolas laikā mani aizrāva medicīna un biju izlēmusi, ka būšu neiroķirurģe, tomēr vecāsmātes ietekmē izvēlējos mācīties grāmatvedību. Atceros, kā vecāmāte naktīs strādāja, kā skanēja skaitīkļu piesitieni — tik - tik - tik. Toreiz domāju — kāpēc naktīs jāstrādā, bet tagad pati tā daru. Skaitīkļi vēl nav izmesti, bērni ar tiem šad tad pabraukā pa istabu. Vecāmāte visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi, iznāca, ka man “mantojumā” atstāja darbu. Uzņemumā, kurā viņa strādāja, sāku strādāt kā palīdze, pēc tam viņas vietā.
Tēva meitiņa
Mani audzināja tēvs, vecvecāki, savu māti tā arī neiepazinu — viņa izvēlējās aiziet no mums. Bija laiks, kad vēlējos satikt māti, bet tagad vairs ne. Man ir ļoti jauki krustvecāki, tante Rīgā, kura man ir mātes vietā.
Nevaru teikt, ka biju patstāvīga — mani ļoti lutināja, biju tēta meitiņa. No rīta piecēlos, vectēvs man brokastis vienmēr bija sagatavojis, drēbītes noliktas — neko nevajadzēja darīt. Tagad mājas darbos palīdz vīrs, ar vīriešiem man ir laimējies. Vīrs Artūrs Kazimirs ir no Suntažiem, esam precējušies sešus gadus, apprecējāmies dienu pēc manas dzimšanas dienas.
Suns uz galda
Kad man palika četrpadsmit gadu, tētis uzdāvināja suni. Džeris bija īsts pārsteigums. Braucām kopā ar tēti, sākumā nesapratu, kurp dodamies. Iebraucām Lietuvas pusē, kādā lauku sētā, tur bija daudz kucēnu, un tētis teica: “Izvēlies, kurš labāk patīk.” Vecaimātei suņi nepatika, viņa vispār nevēlējās mājās nekādus dzīvniekus. Abi ar tēti aiznesām un suni nolikām viņai darbā uz galda. Neko darīt, viņai nācās dzīvnieku pieņemt. Džeris bija ļoti mīlīgs, kā mīkstā rotaļlieta, ļāva sevi raustīt aiz ausīm, viņam patika bērni. Pēc trim gadiem suņuks aizmuka, un kāds viņu nošāva.
Šausmu filmas un šokolāde
Esmu dzimusi Dvīņu zīmē. Dvīņiem ir divas dabas — viena mierīgā, prātīgā, otra — trakulīgā. Mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana — patīk kriminālromāni, iecienītākā autore ir Aleksandra Mariņina. Patīk arī šausmu filmas skatīties. Kad gaidīju meitu, skatījos šausmu filmas un ēdu daudz šokolādes. Savukārt, gaidot otro mazuli, patika multfilmas un garšoja asi ēdieni.
Svarīgākā atziņa bērnu audzināšanā ir izkristalizējusies no pašas pieredzes. Protams, lasu gan grāmatas, gan žurnālus, kuros rakstīts, kā pareizi audzināt bērnus, bet pats galvenais — ar bērnu vajag runāt, skaidrot. Ja vajag, sarunāt var visu.

Staburags.lv ARHĪVS

Vairs nedzīvo vienai dienai

Kategorijas