Vai pedagogi vēlas reformas izglītībā?

2012. gada 8. novembris 11:31

772

Tāds jautājums varbūt kādam rodas, lasot diskusiju par stundu skaita izmaiņām pamatskolā starp Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un Latvijas Pedagogu domi (LPD). Ir taču jau iepriekš zināms, ka viena puse grib tikai labas reformas, bet otra puse – laikam taču nē, ja jau prasa kaut ko apturēt.

Atbilde: pedagogi, protams, vēlas reformas. Taču tādas, kas būtu 1) loģiski pamatotas (vēlams, zinātniskos pētījumos), 2) sistēmiskas, 3) izdiskutētas pedagogu, psihologu, vecāku un citu iesaistīto pušu vidē, iesaistot arī reformu procesā pašus skolotājus, 4) nodrošinātas ar finansējumu.
Vai tas ir par daudz prasīts no IZM kā izglītības procesa plānotāja un vadītāja?
Šķietami nekaitīgajā Ministru kabineta (MK) noteikumu projektā par Pamatizglītības standartu diemžēl nav ievērots neviens no šiem nosacījumiem.
1. Vai ir veikti salīdzinošie pētījumi ar citu valstu pieredzi, kas pierādītu, ka Latvijā stundu sadalījums mācību priekšmetos ir tik slikts, ka tas jāsamazina? Ne projekta anotācijā, nedz arī jebkādos IZM materiālos vai publikācijās nekā tāda atrast neizdevās. Jaunais sadalījums faktiski pieļauj mācīt 5 mācību priekšmetus (ķīmiju, fiziku, bioloģiju, dabas zinības, ģeogrāfiju, literatūru) tieši ar divreiz mazāku stundu skaitu nekā līdz šim, kas var pazemināt izglītības kvalitāti, apgrūtināt skolēnu iespējas apgūt standartā noteiktās prasības.
Citi mācību priekšmeti „apdalīti” tikai nedaudz mazāk (mūzikai no 1. līdz 6. klasei varēs nebūt puse līdzšinējo stundu, mājturībai arī piedāvāts uz pusi mazāk stundu 5. – 9. klasēs, vizuālajai mākslai – 1. – 4. klasēs). Arī matemātiku un latviešu valodu, kas ir valsts pārbaudījumu priekšmeti, beidzot 9. klasi, varēs apgūt ar daudz mazāku stundu skaitu nekā līdz šim.
2. Vai tik būtiskas izmaiņas, kuras tomēr var izmantot gan racionāli, gan diemžēl arī neapdomīgi un pat graujoši, nebūtu vispirms kaut nedaudz jāapspriež ar savas jomas profesionāļiem? Projekta anotācijas 6. p-tā godīgi atzīts: „Netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība”. Tā patiešām ir taisnība! Pamatojums, kāpēc netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība: „Valsts pamatizglītības standarts netiek grozīts, pamatizglītības programmu paraugi atbilst IZM izstrādāto izglītības programmu paraugiem”. Tas gan – acīmredzami meli. Ja jau standarts netiek grozīts, tad kādēļ to virza MK apstiprināšanai? Apgalvojums ir neloģisks.
Turklāt visas minētās izmaiņas ar stundu skaitu tieši paredzētas jaunajos pamatizglītības programmu paraugos (kas ir neatņemama Pamatizglītības standarta sastāvdaļa, saskaņā ar Izglītības likuma 32.panta 3 p-tu.). Katrs par to var pārliecināties, salīdzinot „jaunos” ar „vecajiem” 2008. g. IZM (rīkojums Nr. 703) apstiprinātajiem izglītības programmu paraugiem. Turklāt ne valdības deklarācija, ne Reformu partijas izglītības programma tiešā tekstā neparedz izmaiņas mācību stundu skaitā pamatizglītībā. Viss iepriekš teiktais pierāda, projekta veidošanā tomēr bija jāiesaista sociālie partneri. Tā kā tas nav ticis izdarīts, tad LPD vērsusies ar aicinājumu MK un Valsts sekretāru sanāksmei apturēt MK notikumu projekta virzību.
3. Vai minētās izmaiņas skar mācību priekšmetu saturu? Protams, jo būs jādiferencē prasības, jāspēj mācīt ar mazāku stundu skaitu – turklāt grūti prognozēt, kā skolas noteiks izvēles stundu skaitu. Vai tam būs kāda ietekme uz budžetu? Protams, jo jāpielāgo mācību līdzekļi un mācību programmas, būs nepieciešamas izmaiņas mācību līdzekļos, jāsalīmeņo eksāmenus utt. Diemžēl projekta anotācija atkal maldina lēmumu pieņēmējus, ka „finansiālā situācija nemainīsies”. Budžetā patiešām tam papildu nauda nav paredzēta. Tātad, ja šīs izmaiņas pieder pie reformām, tad diemžēl jāsecina, ka reformām nav finansiāla nodrošinājuma.
4. Visbeidzot vai iespējams uzminēt kā tas „ierakstās” kopējā iespējamo izmaiņu sistēmā? Pesimistiskais scenārijs: daļa skolotāju saprotot, ka jāzaudē pusi no slodzes – pamet skolas. It kā jau labāk palicējiem, bet sevišķi IZM – ir līdzekļi par ko palielināt algas. Ir dzirdēts, ka, turpinot samazinājumu virzienā, varētu atstāt vien 5 mācību priekšmetus pamatskolā, pārējos – mācīt vai nu integrēti, vai – nemaz. Samazinot standartu prasības un uztaisot katrai stundai digitālu palīglīdzekli – varbūt varēs iztikt bez vecajiem pedagogiem, pietiks ar operatoru, kas ievada disku datorā un pieskata situāciju klasē. Melnais humors? Bet varbūt nākotnes perspektīva?
Vai projekta piedāvājumā iespējams saskatīt arī ko pozitīvu?
Protams, LPD saskata un analizē arī varbūtējos 3 ieguvumus no iespējām variēt mācību stundu skaitu konkrētā skolā:
1) skolu autonomijas palielināšana un atbildības paaugstināšana savas izglītības programmas (t.sk. stundu plāna) veidošanā;
2) parādās iespēja dažādot skolu izglītības programmas (veidot radikālus novirzienus – šāda „novirziena skolu” tradīcija vēl šur tur Latvijā pastāv kopš PSRS laikiem);
3) tas var dot iespēju skolās efektīvāk izmantot cilvēkresursus: lielāku stundu skaitu piešķirt pedagogiem, kuri ir profesionālāki, strādā labāk (to gan visticamāk izlems skolas direktors).
Vairāk tomēr ir risku, izmaiņas saistītas ar 6 riskiem:
1) radikāli atšķirīgs stundu skaits dažādos mācību priekšmetos radīs nevienlīdzību skolēnu starpā, būs problēmas skolēniem, mainot skolu (vecajā un jaunajā skolā – katrs mācību priekšmets varētu būt mācīts ar atšķirīgu stundu skaitu),
2) jebkurā mācību priekšmetā, mācot ar minimālo stundu skaitu, būs būtiski apgrūtināta valsts pamatizglītības standarta prasību īstenošana;
3) pamatizglītībai jāpiedāvā vienāds pamats, lai skolēni saņemtu kaut cik vispusīgu izglītību, apjēgtu, kurā virzienā viņiem ir spējas un intereses, ir nepieciešams kopīgs atskaites punktu, izpratne par vērtībām, kas veicinātu saliedētību mūsu etniski un sociāli tik neviendabīgajā un sašķeltajā sabiedrībai;
4) būs sarežģīti veidot pārbaudes darbus un eksāmenus, ja mācību priekšmeta satura apguvei stundu skaits būtiski atšķirsies, cik taisnīgi vērtēt skolēnus, ja dažiem nebūs bijusi iespēja mācīties priekšmetu ar pietiekamu stundu skaitu? Varbūt jāļauj eksāmena saturu pilnībā veidot skolām „uz vietas”? Taču vai tādā gadījumā nekritīsies pārbaudījumu saturs, kvalitāte?
5) izmaiņas radīs virkni problēmu mācību līdzekļu veidotājiem un to izdevējiem, ja paredzētais stundu skaits tik krasi atšķirsies. Līdz ar to praktiski varētu kļūt neefektīva un neizdevīga mācību līdzekļu veidošana un izdošana. Tas savukārt radīs papildu darba slodzi mācību priekšmetu skolotājiem – savu mācību līdzekļu radīšanai un/vai pielāgošanai tam stundu skaitam, kas izvēlēts konkrētajā skolā;
6) var veidoties neveselīga konkurence starp skolotājiem par "stundām savam mācību priekšmetam”.
Ja kāds uzskata, ka tā tiem skolotājiem arī vajag – konkurencē taču uzvarēs labākie, tad varu apbēdināt. Pazīstot latviešu mentalitāti, var prognozēt, ka tieši labākie skolotāji diez vai pazemosies līdz šādai cīņai par pamesto „kaula gabalu” (kā citādi nosaukt pašreizējās algas?), un – aizbrauks prom. Tādi, kuriem vienalga, kādiem līdzekļiem tikt pie treknāka kumosa, – paliks un paklausīgi pildīs visas reformas, ko kāds vien izdomās.
Protams konkurenci ierobežotā veidā var izmantot darba motivācijai, taču ne jau skolas ietvaros, bet drīzāk starp skolām vai starp pedagogiem no dažādām skolām.
Salīdzinājumam varam izmantot kuģa metaforu. Vai kāds no konkurences „apoloģētiem” vēlētos braukt cauri rifiem ar tādu kuģi, kura komandu plosa savstarpēja konkurence, vai arī ar tādu, kurā valda saliedētība mērķa sasniegšanai – laimīgai kuģa ievadīšanai ostā? Līdzīgi varam domāt par skolu. Arī tā ir kā kuģis, kas skolēnu ved uz mērķi – uz dzīvi pieaugušo pasaulē. Bet ceļā ir daudz rifu (izaicinājumu un risku mūsdienu sabiedrībā). Kuru kuģa komandas modeli izvēlēsimies?
Paši radošākie mūsdienu izglītības pārmaiņu korifeji, kas viesojušies Rīgā (piemēram R. Gervers no Lielbritānijas, P. Sālbergs no Somijas), uzsver tieši sadarbību kā galveno atslēgu panākumiem izglītībā, nevis konkurenci. Šķiet sadarbībai vēl varam pievienot skolotāja personības nozīmi un – visbeidzot – inovācijas. Par nopietnu valsts inovāciju politiku izglītībā LPD cīnās jau 16 gadus. Un, pateicoties LPD spiedienam, pirms 4 gadiem Latvijā ar Saeimas atbalstu izdevās nodibināt Izglītības inovāciju fondu. Diemžēl drīz vien to likvidēja krīzes dēļ.
LPD pilnībā atbalsta uzmanību, kas vērsta izglītības inovāciju virzienā, un gaida digitalizācijas projektu rezultātus. Lūk – tas ir reformu virziens, kur var veidoties kaut kas JAUNS. Turpretī manipulācijas ar stundu skaitu – nekādus jauninājumus vai uzlabojumus pašas par sevi – nedos.
Kādus reformu virzienus pedagogi ir gatavi atbalstīt?
Tas ir nedaudz ieskicēts LPD, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas un Latvijas izglītība un zinātnes darbinieku arodbiedrības kopīgajā paziņojumā „Pedagogi atbalsta līdzsvarotas reformas izglītībā” (21.03.12). Tajā uzsvērta Somijas vērtīgā pieredze (nevis Austrālijas, Anglijas vai Zviedrijas), jo šī valsts ir ne vien pati izcilākā visā pasaulē izglītības salīdzinošajos pētījumos, bet ģeogrāfiski un kultūras ziņā Latvijai tuvāka.
Varbūt mēs – pedagogi un izglītības reformatori – varētu visus pārpratumus aizmirst, un beidzot kopīgi vienoties: 10 – 20 gados panākt Somiju izglītības attīstībā?
Pazīstot daudzus lieliskus pedagogus, varu droši teikt, ka viņi apsveiks to ministru, kurš šādu ambiciozu mērķi ne vien izvirzīs, bet parādīs arī ceļu, kā to sasniegt, spēs diskutēt un pārliecināt, un panākt atbilstošu finansējumu.
Joprojām ceru, ka tāds var izrādīties arī pašreizējais ministrs Roberts Ķīlis, kuru personiski cienu kā filozofu un bijušo kolēģi. Katrā ziņā izglītības reformu problēma šobrīd ir nevis vienkārši aktualizēta, bet uzspridzināta! Beidzot izglītība ir sabiedrības uzmanības centrā! Par to paldies – Robertam Ķīlim. Esam pamodušies!
Un vispār … varbūt tas viss ir tikai ministra kārtējā provokācija, kas vienkārši beidzot liek domāt, – „prāta vētra”. Ja tā – tad mērķis sasniegts.

Staburags.lv ARHĪVS

Vai pedagogi vēlas reformas izglītībā?

Kategorijas