Suņu vīrs un Laumiņa

2010. gada 17. jūnijs 00:01

Tuvojas atvaļinājumu laiks, kad jāizlemj, vai doties tālākā ceļā baudīt citu valstu eksotiku vai ceļot tepat pa Latviju. Taču, ja mājās suns, vispirms viņam jāsameklē piemērotas pagaidu mājas. Ja iespējams, suni var atstāt pie radiem vai draugiem laukos, bet, ja šādas iespējas nav, tad dzīvnieku var vest uz suņu viesnīcu, kur par mīluļa labsajūtu gādās tās saimnieki. Aizkraukles tuvumā šādas viesnīcas nav. Tāpēc nolēmām pastāstīt par to, kā darbojas suņu viesnīca kaimiņos.

Braucot uz Jēkabpili, pirms pašas pilsētas ir apdzīvota vieta Prižu avēnija. Šajā krustojumā ir arī norāde uz suņu viesnīcu “Laumiņas”. Krietnu gabalu mūsu auto ripo pa asfaltētu ceļu, pēc tam neliels posms pa grants ceļu, un tad kreisajā pusē, koku ieskautu, ieraugām suņu viesnīcu. Saimnieks un viesnīcas īpašnieks Mārtiņš Svilpe atver vārtus un aicina mūs iekšā. Viņam līdzi arī meita Lauma. “Laumiņa man ir liela palīdze darbā ar suņiem,” stāsta saimnieks. No meitas vārda radies arī suņu viesnīcas nosaukums. “Viesnīcu atvērām 2008. gadā. Pametu labi apmaksātu darbu, lai varētu sākt darboties,” teic Mārtiņa kungs. “Jutu, ka visur nevaru paspēt. Suņi prasa daudz laika.” Viesnīcā formalitātes ir vienkāršas — vispirms jāveic suņa reģistrācija, jāizpilda anketa, kurā jānorāda informācija par suni, un jāparaksta līgums.
Uzticas un pieķeras
Dodamies apskatīt viesnīcu. Pa ceļam Mārtiņa kungs stāsta, ka nodarbojas ne tikai ar šo biznesu, viņš arī audzē suņus. Audzētavā ir zeltainie retrīveri, labradors un viens vācu aitu šķirnes suns. “Ar suņiem labi sapraties esmu vienmēr, jau agrā bērnībā pamanīju, ka suņi man ļoti uzticas un pieķeras,” stāsta Mārtiņš Svilpe. “Mana ģimene — meitas un sieva — arī ļoti mīl suņus, bet viņām dzīvnieki tā “nelīp” klāt.”
Viesnīcas “numuriņos” ir gan viesi, gan paša saimnieka suņi. “Viesnīcā ir vieta deviņiem suņiem,” teic saimnieks, izrādot dzīvnieku viesnīcas telpas un pastāstot par katru suni, kurš te mīt. Visvairāk uzmanību saista Juhans — milzīga auguma suns. Katram sunim tiek kārums, bet mums — stāsts. Visilgāk patlaban te esot Ralfs no Ludzas, jau gandrīz pusgadu. Ralfa saimnieki aizbraukuši uz ārzemēm strādāt. Tagad esot padomā ievietot viņu karantīnā un ņemt suni pie sevis.
Arī krancīši
“Suņi viesnīcā mitinās, sākot no vienas dienas līdz pat gadam. Pārsvarā ved no Rīgas, Daugavpils, Rēzeknes, arī no Jēkabpils, Līvāniem,” stāsta Mārtiņš Svilpe. “Ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri ik gadu, braucot atvaļinājumā, suņuku ved pie manis. Tiklīdz saimnieks aizbrauc, suns meklē sev aizstāvi. Bez saimnieka suns ir stresā, tāpēc svarīgi atrast kontaktu ar dzīvnieku, lai viņš labi jūtas, lai nezustu apetīte. Ja to nevar panākt, tad nekas neiznāk.”
Viesnīcā atstājot ne tikai šķirnes suņus, arī kranču netrūkstot. “Piemēram, kāda kundze no Aiz-
kraukles, nu jau mana pastāvīgā kliente, atveda krancīti Žuļiku,” stāsta Mārtiņš Svilpe. “Suņuks paņemts no patversmes, iepriekšējie saimnieki pret viņu acīmredzot slikti izturējušies, tāpēc suns nikns, rej uz visiem.” Par lielu izbrīnu Žuļika saimniecei suns Mārtiņu pieņēma uzreiz — laizīja seju, rokas, luncināja asti, kā vecu paziņu saticis. Mārtiņš spēj saprasties gandrīz ar ikvienu suni.
Vajadzīgs “boss”
Klienti gadoties ļoti dažādi. “Vienam kungam no Jēkabpils, kamēr meitai svinēja kāzas, vajadzēja suni trīs dienas atstāt viesnīcā. Esot nikns, kodis pat savam saimniekam,” atceras Mārtiņš Svilpe. “Teicu, lai neved. Ja tik nikns, kā lai tieku galā? Beigās tomēr sarunājām, atveda, un trijās dienās ar suni atradu kopīgu valodu. Ar dzīvnieku jārunā, svarīga ir intonācija, sunim jājūt, kas tu esi. Cilvēkiem ir tā — piemēram, darbavietā padotie priekšniekam acīs pateikt nevar neko, bet aiz muguras aprunā — divkosīgi. Suņiem ir viena “seja”. Viņiem ir svarīgi, lai esi galvenais, bara vadonis. Suns vienmēr būs atklāts, mīļš un respektēs saimnieku. Protams, arī suns mēģina valdīt — ja cilvēks ļauj, ātri vien var nokļūt zem četrkājainā drauga ķepas.”
Veidos dzīvnieku kapsētu
Viesnīcā suņi laiku pavada ne tikai savos “numuriņos”. Viņiem ļauj izskrieties pēc sirds patikas. Tā kā blakus ir Daugava, suņi bauda arī ūdens priekus.
Aplokā aiz viesnīcas ganās kazas un Antonio — ēzelītis, ko Mārtiņš Svilpe mantojis no radiem. Kazu pienu izmanto suņu ēdienkartes bagātināšanai, tas ir ļoti augstvērtīgs.
Runājot par nākotnes plāniem, Mārtiņa kungs ir optimistisks, viņš vēlas īstenot vairākas idejas — nodarboties ar suņu barības izplatīšanu un izveidot dzīvnieku kapsētu. “Netālu no Jēkabpils esmu iegādājies zemesgabalu, un šī projekta īstenošana jau ir sākta,” teic Mārtiņš Svilpe.

Staburags.lv ARHĪVS

Suņu vīrs un Laumiņa

Kategorijas