Nekur nav labāk kā Pilskalnē

2010. gada 18. jūnijs 15:36

Īstena savas zemes, dzimtās vietas patriote, dzīvespriecīgs cilvēks šajā daudziem tik drūmajā laikā, divu bērnu māte, nu jau gadu arī vecmāmiņa, pirms četriem gadiem nosvinējusi sudrabkāzas, sirdī par divdesmit gadiem jaunāka sportiste, grāmatvede, zootehniķe un vienkārši jauka sieviete — pilskalniete Mirdza Varekoja. Bijusi barikāžu dalībniece Rīgā, stāvējusi Baltijas ceļā un labāku vietu par Latviju nevar iedomāties.

Sportā “dresēja” Treiģis
Mirdzas kundze dzimusi Pilskalnē, Saulainē mācījusies par zootehniķi, atgriezusies dzimtajās pusē, kur daudzus gadus strādājusi izvēlētajā profesijā. Paticis selekcijas darbs, Neretas sovhozā izkopjot ganāmpulku, meklējot govīm labākos buļļus. Bet deviņdesmitie gadi visu sagrieza kājām gaisā, saimniecību likvidēja, zootehniķi vairs nebija vajadzīgi, un 90. gadu vidū dzīvnieki bija jānomaina pret “papīriem”, kļūstot par grāmatvedi. Jau no Saulaines laikiem Mirdzas kundzei paticis volejbols, un toreizējais Pilskalnes priekšsēdētājs Jūlijs Treiģis, būdams sporta entuziasts, “dresējis” visus slēpošanā, volejbolā, šaušanā, ugunsdzēsības sportā, un rezultāti bija. Pilskalnes volejbola komanda bija viena no labākajām Latvijā.
Tikai vienu suni un kaķi
Laiks ātri paskrējis, vēl divdesmit gadiņu, un būs ar štoku jāstaigā, — smej jubilāre.
Šobrīd viņa ir pagasta pārvaldes kasiere, nedaudz arī kultūras darbiniece un sporta dzīves organizētāja. Kā padomju laikos dzīvojušam cilvēkam joprojām nepieciešama arī sava mazā lauku saimniecība ar divām govīm, teli, trim cūkām un sešām vistām. Ja būtu iespēja izvēlēties darīt darbu, kas patīk, joprojām bez domāšanas būtu zootehniķe. Darbs ar dzīvniekiem ir daudz patīkamāks, un, ja govju un cūku vietā būtu suņi un kaķi, — laime pilnīgā! Vīra kungs mājās gan vairāk par vienu suni un kaķi negribot, jo jubilāres lielā dzīvnieku mīlestība neļauj viņus naktī atstāt laukā, bet pilna māja dzīvnieku būtu par traku.
Ķimerēties nepatīk
Reiz dejojusi tautas dejas, dziedājusi ansamblī, bet nu visi vienaudži kļuvuši kūtri, ierāvušies sevī. Tā nu brīvais laiks jāaizpilda ar citām nodarbēm. Piņķerīgi darbi — adīšana, tamborēšana, tapošana — viņu neaizrauj, priekšroku dod dārza ravēšanai. Brīvdienas paiet pie māsām Gricgales pusē vai pie bērniem Rīgā, bet vienas dienas pilsētā esot gana.
Darbdienās gados jaunie pilskalnieši, tajā skaitā abi Varekoju bērni, pārsvarā ir aizbraukuši un atgriežas vien brīvdienās. Tad ar viņiem kopā aiziet uz trenažieru zāli, bumbu uzspēlē. Pirms 30 gadiem iegūta autovadītāja apliecība, bet pašai stūrēt nepatīkot — labāk sēdēt blakus.
Svētkos ne pilītes
Mirdzas kundzei svarīgāks par visu ir ģimeniskums un ciešu, patiesi draudzīgu saišu noturēšana starp radiem. Šāda kopāsanākšana esot iegājusies jau no bērnības, kad Mirdzas kundzes vecāku māju tuvumā Gricgalē dzīvoja kupla ģimene. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsdienām. Ne tikai svētkos, arī ikdienas darbos kuplajā ģimenē viens otram palīdz apdarīt lauku darbus. “Tā mamma ar tēti iemācīja — kopā turēties”, saka jubilāre. Neviens no radiem nav izvēlējies doties uz ārzemēm dzīvot vai strādāt. Arī pati, ja tagad būtu jaunāka, nevarētu iedomāties atstāt Latviju.
Izveidojusies tradīcija sapulcēties kapusvētkos. Lai kopāsanākšana neaprobežotos tikai ar ēšanu un dzeršanu, šogad katrai ģimenei dots uzdevums ierasties ar mājās sagatavotu teatrālu vai muzikālu priekšnesumu. Citus gadus rīkotas dzimtas sporta sacīkstes, piemēram, orientēšanās sportā. Pārsvarā ierodas radi no Mirdzas mātes puses. Sapulcējas ap 60 cilvēku, bet, kad klāt nāk tēva tuvinieki, skaits dubultojas. Pēdējos gados pievienojušies arī radi, kuri dzīvo Lietuvā. Ja pasākumam nepieciešamas telpas, Pilskalnē tikai bijušās pamatskolas sarīkojumu zālē spēj uzņemt visus viesus. Rūdot raksturu, pirms septiņiem gadiem abi ar vīru apņēmušies nelietot alkoholu, un tā arī turoties, pat svētkos ne. “Kā svītra novilkta, ne pilītes”, teic Mirdzas kundze.
Dzimšanas dienā sveic Gruzniņš
Neesot māņticīga un savu dzimšanas dienu nosvinējusi jau laikus, pirms īstā datuma. Šajā dienā bērni sagādājuši patiesu pārsteigumu, uzaicinot uz svinībām dziedātāju Ēriku Gruzniņu no Salas pagasta. “Eju zālē un dzirdu skanam savu mīļāko dziesmu “Jel nejautā, kur aizplūst gadi”, un to dzied mans iecienītākais solists,” stāsta pilskalniete.
Pirms trim gadiem, kad bijusi ekskursijā Ungārijā, vēlreiz pārliecinājusies: lai arī cik skaisti būtu citur, mājās ir vislabāk. “Kad šķērsoju sava pagasta robežu, liekas, ka var brīvāk elpot, gaiss tīrāks. Lai arī iedzīvotāju šajā pusē arvien mazāk, tas nenozīmē, ka te nevar dzīvot. Ja tā būs lemts, paliksim pēdējie,” noteic Mirdza Varekoja.

Staburags.lv ARHĪVS

Nekur nav labāk kā Pilskalnē

Kategorijas