Ievas dārzā rozes zied arī zem sniega

2010. gada 18. jūnijs 17:22

Jumpraviete Ieva Korne ir interesanta, savdabīga sieviete ar nedaudz atšķirīgu dzīves skatījumu. Sarunājoties ar Ievu, plaiksnī viņas smalkā ironija. Ikdienā Ieva ir Jelgavas biznesa inkubatora Aizkraukles nodaļas vadītāja.

Dari, ko gribi — vienalga nav labi
— Vai ir kāda lieta, par kuru jūs varat teikt: laika izšķiešana, tā nav vajadzīga?
— Varētu iztikt bez televizora, nesaprotu, kāpēc cilvēki tā “cepas” dekodera dēļ. Vēl viena lieta, kas patlaban būtu ļoti svarīga, — varētu iztikt bez komentāriem internetā. Lai arī tā būtu vārda brīvības daļēja ierobežošana. Tomēr brīvība un demokrātija ir jāsaprot mazliet citādi. Zem vārda “demokrātija” gribam paslēpt visatļautību. Varbūt daļai cilvēku aizliegums anonīmi komentēt ierobežotu izteiksmes formu un veidu, bet domāju, ka sabiedrība lielākoties būtu ieguvēja, jo negatīvās domas, apvainojošie vārdi, tas, ko mēs sakām par savu valsti, tās vadītājiem, — tas viss materializējas. Un mēs paši sev radām to, kas šobrīd mums ir.
— Kā sevi pasargājat no negatīvā?
— Es praktiski neskatos televīziju un nelasu avīzes. Man nepatīk žurnālistu “mākslīgi” uzpūstās negatīvās sensācijas. Kaut vai par to pašu Slaktera “nothing special”. Tēvs man vienmēr prasa — ko tas nozīmē latviski? Es izstāstu. Un viņš saka — bet valstī tiešām nekas nav noticis! Grieķijā ir trīsreiz sliktāk nekā pie mums. Izvirzīts ģenerālprokurors, kurš saka — gaidu, kad sāks kritizēt. Sabiedrībai it kā ir tiesības kritizēt. Žurnālisti ģenerālprokurora amata kandidātam jautāja — kādas radikālas pārmaiņas veiksiet ģenerālprokuratūrā, viņš atbildēja, ka tādas nav nepieciešamas. Kaut kas jāuzlabo, bet neko radikālu nevajag. Savukārt KNAB vadītājs Vilnītis plāno būtiskas izmaiņas — un atkal ir slikti.
— Labāk nedarīt neko?
— Nē, arī tad būs slikti.
Sabiedrības “elkdievības”
— Vai, jūsuprāt, neaizvietojami cilvēki ir?
— Nav. Taču lielai sabiedrības daļai tā nešķiet. Cilvēkiem izveidojas tādas “elkdievības”. Kaut vai, piemēram, ažiotāža, ko sacēla, kad beidzās ģenerālprokurora Maizīša pilnvaras. It kā viņš būtu vienīgais cilvēks, kurš varētu vadīt šo iestādi. Varētu padomāt, ka valstī nav neviena līdzvērtīga kandidāta. Elki mums ir visur — gan Valsts kontrolē, gan KNAB. Bet vai iedzīvotāji ir informēti par to, kas kontrolē Valsts kontroli? Par to vajadzētu aizdomāties.
— Vai valstī ir vēl kaut kas, ko, pēc jūsu domām, vajadzētu mainīt?
— Beidzot ieviest skaidrību veselības aprūpes jomā. Visi gribam saņemt bezmaksas medicīnas pakalpojumus, bet es jau sen esmu pārliecināta, ka medicīnai jābūt tikai maksas pakalpojumam, izņemot bērnus, — viņiem gan nevajadzētu par to maksāt. Šajā valstī pat tad, ja tev ir nauda, ne vienmēr var saņemt nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus. Mūsu valsts politika šobrīd veidojas pēc principa — vecumā pēc 60 — 70 gadiem cilvēkus neārstē, viņi jāved uz kapiem. Ja tomēr ir nauda un spēj samaksāt, tad nevar tikt pie vajadzīgā speciālista. Tas ir skarbi. Vai ir labāk aiziet pie ārsta un īsti nesaprast — “pateicība” ir jādod vai nav? Pietiek ar to, ko samaksājam kasē, vai tomēr jādod vēl kaut kam? Un tad jūties parādā.
Baltais zvirbulis
— Kas ietekmēja jūsu profesijas izvēli?
— Beidzot vidusskolu, biju nolēmusi mācīties agronomiju. Man patiešām par to bija liela interese. Mani vecāki apguvuši agronoma arodu, arī māsa un vēl daži tuvākie radi, tāda agronomu dinastija, bet es ģimenē esmu baltais zvirbulis. Taču tieši ģimenes ietekme bija noteicošā studiju jomas izvēlē. Tēvs pateica — tu nemācīsies agronomiju, bet apgūsi ekonomiku, kādam jādara kaut kas cits. Esmu apmierināta ar šo profesiju. Vispār no tēva esmu ieguvusi ļoti daudz, viņš iemācīja, ka drīkst būt cits, atšķirīgs viedoklis, ka dzīvi drīkst uztvert citādi, nekā vairums cilvēku raduši.
— Vai atbalstītu bērnu “vienādotāju” — skolas formu — ieviešanu?
— Tas atrisinātu daudzas problēmas. Skolas forma man bija 1. klasē 1. septembrī. Pirmajā dienā kleitai nejauši uzlēju ķīseli, pēc mazgāšanas kleita bija… nu nekāda. Vecāki man iegādājās igauņu formastērpu, tas bija džinsa auduma sarafāns, bet tumši zilā kleita bija svētkiem. Skolotājas rakstīja piezīmes un ziņojumus par to, ka man nav īstā formastērpa, bet vecāki to ignorēja. Es nekad nejutos slikti, valkājot formu.
Jāizmanto katrs mirklis
— Kāpēc izlēmāt turpināt studēt?
— Gribēju kaut ko sev. Es visu laiku mācos, lasu, studēju. Tēvs vienmēr ir teicis — tajā brīdī, kad tu vairs neko nelasi, neuzņem neko jaunu, esi vecs. Un tas arī bija brīdis, kad mainījās darba attiecības un bija varbūtība, ka varētu kādu laiku būt bez darba. Divreiz dzīvē man tādi brīži ir bijuši. Iepriekšējā reizē ieguvu motocikla vadītājas apliecību, bet šajā reizē sāku studēt. Katrs mirklis jāizmanto.
— Vai jums ir dārzs?
— Jā. Tas ir mantots no vecākiem. Kad māte aizgāja aizsaulē, dārzs palika manā ziņā. Tas ir retu koku un krūmu, dažādu augu un kokaugu kolekcijas dārzs. Kad sāku to kopt, sāku saprast, kas tur vispār notiek. Un tagad dārzs lēnām top tāds, kādu es to varētu gribēt. Dārzā ir vairāk nekā 50 šķirņu peoniju, dažnedažādas kokveida peonijas, tās zied jau aprīlī. Tad citi nesaprot — kāpēc mans dārzs ir dzeltens? Dārzā ir Latvijā reti sastopami kokaugi: viens no tiem — Virdžīnijas sniegpārsliņkoks. Nezināju, kas tas ir — sākumā redzēju tikai skaistu koku, kas zied. Izrādījās, Latvijā tādu ir ļoti maz. Smaržo pasakaini, un, lai šo retumu redzētu, nav jābrauc uz botānisko dārzu. Pagājušajā gadā pirmo reizi ziedēja aptuveni 70 šķirņu narcises, ap 50 īrisu. Ir sniega roze, kas zied visu ziemu. Manā dārzā ziedus var nogriezt arī ziemā. Protams, tas viss prasa ļoti daudz laika.
Nepatīk dāvanas, no kurām jāslauka putekļi
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Cilvēks, kuram vajag visus mācīt, visiem rādīt un stāstīt. Es vislabāk zinu, kā jādzīvo, kā jāstrādā. Bet tā taču ir — citi vienmēr zina labāk. Atceros — kādreiz, kad redzēju kaut kur nenopļautu vai nesakoptu apkārtni, teicu — nu, kā tā var dzīvot, tas nu gan ir nepieņemami. Tagad to pieņemu kā faktu, spēju citādi paskatīties uz to.
— No rīta zvana modinātājs. Vai esat no tiem cilvēkiem, kuri atliek zvanu vēl piecas minūtes?
— Es neatlieku. Man ir modinātājs, kurš automātiski zvana ik pēc piecām minūtēm. Un šīs piecas minūtes es izmantoju. Ļoti vēlu eju gulēt, no rīta man patīk izkustēties, izstaipīties, un zinu, ka vēl ir tās piecas minūtes, lai pamodinātu ķermeni.
— Esat punktuāla?
— Ja kavēju piecas minūtes, tad noteikti zvanu cilvēkam, ar kuru sarunāta tikšanās. Lielākā daļa cilvēku nav īpaši precīzi, taču mani tas nekaitina.
— Vai viegli izmetat nevajadzīgās mantas?
— Es ļoti daudz metu laukā. Daudz šķiroju, neizmetu, bet cenšos sadedzināt. Citādi tā izmešana ir publiska. To izdarīt ir viegli, jo man nav atgriešanās ceļa. Nepieķeros mantām. Esmu praktiska. Man nepatīk dāvanas, no kurām jāslauka putekļi.
Iekšējā saprašana
— Jums ir liela bibliotēka.
— Tā varētu teikt. Šobrīd to datorizēju. Jau ir ievadīti 8000 grāmatu dati, vēl palikuši 5 tūkstoši sējumu. Bērnībā ļoti patika Margaritas Stārastes darbi. Citas grāmatas automātiski ievadīju datorā, bet šīs izlasīju. Divpadsmit gadu vecumā man ļoti patika Eduards Veidenbaums. Mums bija divi vai trīs kopoto rakstu krājumi, tos tolaik es vismaz divreiz pārlasīju. Man patīk grāmatas, kuras nav viegli lasīt.
— Pārlasot vienu un to pašu grāmatu dažādā vecumā, to katrreiz saprot citādi.
— Katrai grāmatai ir savs piemērotais vecums. Nesaprotu, kāpēc 19 — 20 gadu vecumā jāmācās filozofija? Cilvēks tam vispār nav gatavs, tajā vecumā nav vajadzīgās saprašanas. Nesen vēlreiz pārlasīju “Muļķības slavinājumu”, nu ļoti patika. Kad to lasīju pirmoreiz, mācoties vidusskolā, pēc tēva ieteikuma — nesapratu. Izlasīju vairākas reizes un neko nesapratu. Patiesībā, kad saprašana rodas iekšēji, tad grāmata ir viegli lasāma.
Ar motociklu pa mežu
— Brīvā laika jums ir ļoti maz. Kādām nodarbēm tomēr spējat to atlicināt?
— Man patīk labas filmas kinoteātrī. Pēdējā gada laikā neesmu bijusi uz kino, un man tā ļoti pietrūkst. Man vajag labu skaņu, labu krēslu, lielu ekrānu, sajūtu, ka esi kinoteātrī. Tā ir baudīšana. Man patīk orientēties — būt vienai mežā, skriet. Un vēl man patīk braukt ar motociklu pa mežu. Ieguvu B un C kategoriju un vēl nosmējos — man apliecībā būs ABC, lai ir skaisti. Eksāmenu nokārtoju pirms astoņiem gadiem, bet ar savu motociklu braukt sāku pirms pieciem gadiem. Braucot ar moci, jāprot arī krist.
— Vai jums patīk ceļot?
— Tas nav domāts man. Brīnos, bet nav. Man svarīgi aizbraukt kopā ar draudzeni kaut kur, piemēram, uz Vāciju, pastaigāt pa pilsētu, vakarā pasēdēt kādā krodziņā. Ilgākais — trīs dienas, un tad velk atpakaļ. Tas vairāk ir satikšanās prieks. Un varbūt ir svarīgi būt prom no visiem. Izslēdzam pat telefonus, pastaigājam pa “meiteņu muzejiem” — veikaliem, kaut ne man, ne draudzenei tas nepatīk. Abas esam Auni. Mēs nesvinam dzimšanas dienas, bet pilngadības atceres svētkus, šogad pilngadība bija pilngadības atceres svētkiem.
Kad var sēdēt ratos
— No kā atkarīga spēja sadzīvot, būt kopā?
— No gribēšanas. Gribasspēka. Te vietā tradicionālais teiciens par to, ka satiekas divi cilvēki un skatās viens otram acīs, tomēr svarīgāk skatīties vienā virzienā. Ja skatās viens otram acīs, tad nesaprot, kur iet. Dzīvē ir posmi, kad jāvelk vīrietim, un ir mirkļi, kad smagums jāuzņemas sievietei. Vīrietis nevar būt balsts nepārtraukti, arī vīrietim ir grūti. Un vispirms jau mēs visi esam cilvēki. Grūti var būt visiem neatkarīgi no dzimuma. Jāsaprot, kurā brīdī tev jāvelk un kurā brīdī vari sēdēt ratos, lai tevi velk. Vispār jau divu cilvēku kopdzīvē notiek daudz kas. Neesmu radusi redzēt šķirtas ģimenes, vecvecāki nodzīvoja kopā 50 gadu, sagaidīja zelta kāzas un drīz vien aizgāja aizsaulē, vecāki nodzīvoja kopā 45 gadus. Man ir pozitīva pieredze.

Staburags.lv ARHĪVS

Ievas dārzā rozes zied arī zem sniega

Kategorijas