Vēsturi raksta uzvarētāji

2010. gada 22. jūnijs 00:01

Otrais pasaules karš uz Latvijas zemes atstājis nedzēšamas pēdas. Mūsu zemi mīdījuši gan padomju, gan vācu armijas karavīru zābaki. Tūkstošiem karavīru dažu cilvēku ambīciju dēļ cīnoties zaudējuši dzīvību, bet liela daļa no viņiem joprojām ir bez vēsts pazuduši. Lai tuvinieki uzzinātu, kur kara laikā gājuši bojā viņu radinieki, Latvijā izveidotas vairākas meklētāju organizācijas. Arī Skrīveros nodibināta biedrība “Zvaigzne”, kuras darbības mērķis ir Otrajā pasaules karā kritušo karavīru meklēšana. Viens no biedrības dibinātājiem ir skrīverietis Lauris Kalējs.

Visam jābūt oficiāli
— Kā radās meklētāju biedrība “Zvaigzne”?
— Strādāju ceļu būvē un pārliecinājos, ka Latvijas zeme slēpj daudz kara laika atmiņu. Bieži, labojot ceļus, no zemes izceļam gan lādiņus, gan kritušos. Sākumā tā bija tikai aizraušanās — staigāt pa mežu un meklēt kara laika trofejas. Pēc tam kopā ar domubiedriem nolēmām, ka šai nodarbei vajag pievērsties nopietnāk. Gada sākumā oficiāli reģistrējām biedrību “Zvaigzne”, kuras mērķis ir Otrajā pasaules karā kritušo mirstīgo atlieku meklēšana un pārapbedīšana. Daudziem kritušajiem vēl ir dzīvi radinieki, kas ir neziņā, kur gājis bojā tuvais cilvēks.
Kamēr darbojies kā privātpersona, neviena valsts organizācija ar tevi nerunā. Ir daudz cilvēku, kuri, mantkārības vai vaļasprieka vadīti, klīst pa mežiem un meklē kara laika trofejas. Mēs sapratām, ka tam jānotiek oficiāli. Var atrast ne tikai trofejas, arī kritušos. Tikai jautājums — ko darīt ar mirstīgajām atliekām? Policija šādus iesniegumus pieņem nelabprāt. Organizācijai tas ir vienkāršāk.
— Cik cilvēku ir biedrībā?
— Esam četrpadsmit biedru. Izveidotas trīs nodaļas — divi biedri Bauskā, Skrīveros — trīs un Meņģelē — astoņi, un viens pašlaik kārto nepieciešamās formalitātes, lai iestātos biedrībā.
— Vai Latvijā ir daudz šādu meklētāju vienību?
— Ir vairākas. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar biedrību “Patriots”, kura gan vairāk meklē padomju karavīrus. Tai ir nodaļas teju visā Latvijā. Sākotnēji bija piedāvājums strādāt kā “Patriota” nodaļai, bet mēs neesam izvirzījuši mērķi meklēt kādas konkrētas armijas kritušos, jo tādi bija gan vāciešiem, gan krieviem. Pēdējā ekspedīcijā Meņģeles pusē “izcēlām” četrus kritušos, no kuriem trīs bija vācieši.
Grūti noteikt
personību
— Kā var pazīt kritušos?
— Saglabājušies apģērba gabali. Visiem vācu karavīriem vajadzēja būt žetoniem ar personas datiem, bet kara laikā valdīja marodierisms, un reti kuram kritušajam ir saglabājušies žetoni vai personīgās mantas. Lielai daļai nav ne tikai žetona, bet arī novilkti zābaki un paņemtas siksnas. Pagaidām tikai pie viena vācu karavīra atradām žetonu, jo tas bija iešūts viņa formastērpa oderē. Vēl sliktāka situācija ar padomju armijas kritušajiem, jo viņiem nebija žetonu, bet kapsulas, kurās uz papīra bija uzrakstīti personas dati. Tomēr padomju armijā valdīja liela māņticība, tāpēc šajās kapsulās karavīri papīru ar saviem datiem nelika, uzskatot, ja tā izdarīs, tad viņi drīz kritīs. Tāpēc noteikt viņu personību ir diezgan sarežģīti. Mums ir izstrādāts biedrības reglaments. Nekādā gadījumā nedrīkst piesavināties kritušā personīgās mantas vai apgānīt viņa piemiņu. Ja kāds pārkāpj reglamentu, no biedrības izslēdzam.
Diemžēl daudz ir tādu, kuri iedzīvojas no kritušo privātajām mantām, bet mirstīgās atliekas atstāj mežā. Ir dzirdēts, ka pat izlaupa apbedījumu vietas. Bet par to jau draud kriminālatbildība. Ir arī tādi, kas nes mājās lādiņus un cenšas tos izjaukt.
— Vai nav bail izrakt mīnu?
— Mūsu pamatnostāja — ja nezini, ko esi izracis, neaiztiec. Darbojoties meklētāju vienībā, nākas arī pašizglītoties, meklēt informāciju par vācu un krievu ieročiem un lādiņiem. Tas ir interesanti.
Ieročus neitralizē
— Cik kritušo savas darbības laikā esat atraduši?
— Sešus Meņģeles pusē un divus Bauskas apkārtnē. Savācam kritušā mirstīgās atliekas un personīgās mantas, ja tādas ir. Iesaiņojam tās maisos un rakstām oficiālu ziņojumu. Viens ziņojuma eksemplārs paliek biedrības arhīvā, otru nosūtām Tālim Ešmitam, kurš ir Brāļu kapu komitejas biedrs un biedrības “Leģenda” vadītājs, viņš tālāk likumā noteiktajā kartībā sazinās ar attiecīgajām valsts iestādēm un kritušo mirstīgās atliekas nogādā viņu dzimtenē.
Ieročus un lādiņus cenšamies neaiztikt. Par lādiņiem ziņojam sapieru vienībām. Ieročus var paturēt privātajā kolekcijā, bet pirms tam tie obligāti jāneitralizē, tiem jābūt caururbtiem, lai tie nedarbotos. Ir izdevies atrast arī ieročus, kuri tikai pēc iztīrīšanas ir darba kārtībā.
Apbedīta neliela daļa
— Kā jūs iegūstat informāciju par kaujas vietām?
— Pārsvarā internetā, pēc aculiecinieku un vietējo iedzīvotāju stāstītā. Ejam pie cilvēkiem un runājam. Visus stāstījumus dokumentējam, ierakstām video. Nedaudz sadarbojamies arī ar arhīviem, bet, ņemot vērā, ka Latvijā tas ir maksas pakalpojums, šo iespēju izmantojam reti. Arī oficiāli iegūstamā informācija bieži ir kļūdaina un neprecīza. Vēstures grāmatās ir ļoti maz datu par kara laika norisēm Meņģeles pusē, kur pašlaik vairāk darbojamies. Nav ziņu, ka tur bijušas sīvas kaujas, kurās krituši daudzi karavīri. Ir informācija par Ērgļu kaujām, cīņām pie Vietalvas. Tāpēc svarīgas ir laikabiedru atmiņas. Gandrīz visās apdzīvotajās vietās ir brāļu kapi, bet tajos apbedīta neliela daļa kritušo. Ērgļu kaujās ik dienu bojā gājuši divi, trīs tūkstoši karavīru. Informācijas ir maz. Daļa aculiecinieku jau ir miruši, citi negrib par kara šausmām stāstīt.
— Vai nostāstiem var ticēt?
— Nostāsti nav radušies ne no kā, katrā leģendā ir daļa patiesības. Lasu arī kara dalībnieku memuārus, bet arī tas ir tikai viena cilvēka skatījums. Informācija, kurai ir piekļuve kā oficiāliem dokumentiem, bieži ir ļoti neprecīza, jo vēsturi raksta uzvarētājs. Īpaši tas sakāms par padomju armijas dokumentiem. Laikam jau ir normāli, ka uzvarētājs vēlas parādīt, ka ir zaudējis mazāk karavīru un vairāk iznīcinājis ienaidnieku. Ir informācija par cīņām Daudzeses pusē, kur ielenkumā bez iespējām atkāpties vai padoties krituši latviešu un vācu karavīri.
Nedaudz labākā situācijā ir biedrība “Patriots”, kurai pārstāvji ir gan Krievijā, gan citās valstīs.
Bojā gāja abās pusēs
— Kāpēc interese tieši par Otro pasaules karu?
— Interese radās jau bērnībā, kad vecvecāki stāstīja par kara laiku. Vectēvs bija aizsargs, viņa atmiņas un pārdomas bija interesantas.
Padomju laikā bija raidījums “Služu Sovetskomu Sojuzu!” (“Kalpoju Padomju Savienībai!” — aut.), arī tajā bieži stāstīja par meklētāju vienībām.
Latviešus liktenis ir mētājis un sitis, daļa no viņiem cīnījās leģionā, daļa iesaukti padomju armijā. Vecātēva brālis pirms padomju okupācijas dienēja Latvijas armijā, tad tika iesaukts padomju armijā, kaujā kontuzēts un pēc tam iesaukts leģionā, tad sagūstīts un atkal iesaukts padomju armijā. Kara beigas viņš sagaidīja, cīnīdamies krievu armijā pret japāņu karaspēku Mandžūrijā. Tāpēc mums nodalīt “mūsējos” un “svešos” faktiski nav iespējams, latvieši krita abās pusēs.
— Darbojaties bez atlīdzības?
— Nekādu atalgojumu par to nesaņemam. Ir divi uzņēmumi, kuros abi ar kolēģi strādājam, tie piešķir transportu, bet degviela jāpērk pašiem. Strādājam brīvdienās, izbraucot aptuveni 40 līdz 50 kilometru tālu no dzīvesvietas.
— Kāds ir interesantākais atradums?
— Katrs atradums ir unikāls. Piemēram, par to, ka Birzgales pusē ir bijušas sīvas kaujas, ziņu nav, bet mēs pārliecinājāmies par pretējo. Vēstures liecības bieži ir kļūdainas vai noklusēti patiesie fakti. Interesanti ir atšķetināt vēstures liecinieku un rakstītāju savīto kamolu. Saprast, ka reālā situācija kara laikā bijusi citāda, nekā mums par to stāsta, tas ir interesanti. Zeme mums atklāj daudz noslēpumu, par kuriem mēs nezinām. Izrādās, Otrajā pasaules karā izmantoti pat 19. gadsimta ieroči. Pati meklēšana ir interesanta.

Staburags.lv ARHĪVS

Vēsturi raksta uzvarētāji

Kategorijas