Mārtiņa zosis pozē tūristiem

2012. gada 9. novembris 07:10

972

Mārtiņdiena simboliski iezīmē ziemas sākumu. Šis ir laiks, kad pabeigti visi rudens darbi, pilnībā novākta raža, šajās dienās beidzas veļu laiks. Senie latvieši 10. novembrī galdā cēla vistu vai gaili, bet mūsdienās Mārtiņos pieņemts ēst zoss cepeti.

Vietalvietis Mārtiņš Heiders gan nevienu putnu par godu svētkiem nešmorēs, vārdadienu nosvinēs klusi radu un draugu lokā.
Mārtiņš teic, ka vārdadienā sanāks ciemiņi — radi, draugi, pabūs kopā, iebaudīs svētku vakariņas un omulīgi papļāpās. Pats Mārtiņš ar savu vārdu ir ļoti apmierināts. “Dzimtā, iespējams, esmu pirmais ar tādu vārdu,” saka vietalvietis. “Tēva vārds ir Ainārs, vectēvs ir Jānis, tādi īsti latviski vārdi.”
Mārtiņa ikdiena aizrit Vietalvā, viņš gan vēl nav atradis īsto vietu dzīvē. Vislabāk jaunietis jūtas Vietalvā, nevilina ne citas valstis, ne lielas pilsētas.
Pēc Odzienas pamatskolas puisis devās mācīties būvniecību uz Ērgļu arodvidusskolu. “Nebija īpaši spīdoši ar naudu un nolēmu neapgrūtināt vecākus, izdomāju, ka jāsāk pelnīt pašam. Radās iespēja strādāt celtniecībā Rīgā,” stāsta vietalvietis. “Trīs gadus nostrādāju, tas bija laiks, kad Latvijā valdīja tā sauktie “treknie gadi”.” Kad situācija visā valstī pasliktinājās, Mārtiņš Rīgā vairs nevarēja nopelnīt pietiekami daudz un devās atpakaļ uz dzimto pusi. Daudzi izvēlas doties projām, strādāt ārzemēs. Arī Mārtiņš šo iespēju apsvēris, tomēr dzimtā puse tik viegli “vaļā nelaiž”. Pavisam neilgi viņš gan bijis Norvēģijā, kur bijis sarunāts darbs, kas jāpaveic divu nedēļu laikā, taču puisis kārtīgi pastrādājis, visu izdarījis četrās dienās, saņēmis algu un atgriezies mājās.
Arī draugu stāstītais par svešumā piedzīvoto liek būt atturīgam. “Dažam veicas, atrod pastāvīgu darbu ar kārtīgu algu, bet citiem tik labi neiet,” stāsta vietalvietis. “Es ļoti gribētu atrast darbu tepat Latvijā un vislabāk savā dzimtajā pusē. Pirms pāris mēnešiem beidzu metinātāju kursus, tagad man ir gan prasme, gan arī apliecība.” Daudzi sūdzas, ka laukos krietnu strādnieku grūti atrast, darbs esot, bet nav darītāju. Mārtiņš pasmaida — darbs gan ir, bet par tik niecīgu algu strādāt pilnu slodzi negribas. “Jūs strādātu par vēdera tiesu? Man gribas ne tikai paēst, bet arī apģērbties,” saka vietalvietis. “Mašīna jāremontē, degvielu vajag — no tādas algas taču nekas neiznāk.”
Mārtiņš palīdz arī saimniecības darbos, jāapkopj un barība jāgādā govij, diviem bullīšiem un putniem. “Pirms vairākiem gadiem nopirkām zosis, pēdējos gados palikušas tikai četras, neēdīsim, viņas audzējam prieka pēc,” saka Mārtiņš. Zosis ganās ceļa malā — vai nav bail, ka nenobrauc? Autovadītāji esot uzmanīgi, turklāt garāmbraucēji tūristi vasarā nereti apstājas un putnus fotografē.
Pavērojot zosis — divas baltas un divas pelēkas, var redzēt, ka arī putni sadalījušies “partijās” pēc krāsām, vairāk turas kopā pa divām. Rāmie un saprātīgie putni patiesībā nemaz tik godīgi neesot — viņi labprāt “palaiž knābi”, ja ļautu vaļu, dārziņā notiesātu visus burkānus, kas zosīm ļoti garšo. Liels kārums putniem ir arī āboli un vārīti kartupeļi. Šai sabiedrībai dažkārt piebiedrojas trīs vistas. Vistu bijis daudz vairāk, taču vairāk kā desmit putnu nokodis suns — mednieks laika, zosīm gan viņš neko nevar izdarīt, jo lielie putni ar stipro knābi sunim pienācīgi sadod.

Staburags.lv ARHĪVS

Mārtiņa zosis pozē tūristiem

Kategorijas