Sirdī šalc mežs

2010. gada 25. jūnijs 00:01

Taurkalniete Līga Travina ir mežsardze. Dzimusi un augusi skaistā un nomaļā ciematā, viņa izskolojās Aizupes meža tehnikumā un atgriezās savā dzimtajā pusē. Jūnija beigās Līgai iznāk liela svinēšana — vārdadiena, svētki, kad visa Latvija līgo, un pēc pāris dienām dzimšanas diena. “Dažu gadu ir tā, ka svinēšana ievelkas līdz pat jūlija sākumam,” smejas Līga Travina.

Jau no mazām dienām
Taurkalnes ciems ir meža ieskauts: ej, uz kuru pusi gribi, priekšā mežs. Varbūt arī tas Līgai Travinai bija pamudinājums izvēlēties profesiju, kas saistīta ar mežu. Arī jubilāres vecākiem mežs ir tuvs — tēvs, vēl būdams mazs zēns, strādāja mežā. “Kad devāmies ar māti ogot un sēņot, viņa rādīja pašas stādītos kokus,” atceras Līga. Lielākā daļa darba gadu taurkalnietei aizritējuši mežā. Sākumā viņa strādāja lejasgala krautuvē par noliktavas un koksnes pieņemšanas pārzini, bet nu jau daudzus gadus Līga ir mežsardze.
Vairāk starpnieki
“Kādreiz mežsargiem bija citi pienākumi — gan dastot vajadzēja, gan stigot, arī uzmērīt kravas,” stāsta taurkalniete. “Tagad pienākumi ir mainījušies — vairāk esam inspektori, starpnieki starp cilvēku, likumu un mežu. Arī apgaitas lielums ir būtiski mainījies. Kad sāku strādāt par mežsardzi, man bija ap pusotra tūkstoša hektāru liela apgaita, tagad ir aptuveni 11 tūkstošu. Meža darbiniekiem sirdī šalc mežs. Atceros savus kolēģus pirmajā mežniecībā, kur strādāju — tādi kā ozoli, tāds pamatīgums, krietnums. Esam gan kopā dastojuši, gan Jāņos valsi griezuši.”
Laiks aulekšiem skrien
Bērnībā Līga nebija īpaši sabiedriska — labprātāk lasīja grāmatas, nevis rotaļājās ar citiem bērniem. “Lasīju ļoti daudz — dažreiz pat augām naktīm,” stāsta Līgas kundze. “Ar laiku viss mainījās, kļuvu komunikablāka, man patīk cilvēki, patīk ar viņiem runāt. Patīk vērot un vienmēr būt procesā. Dzīve ir īsa un paiet ļoti ātri, īpaši pēdējos gados tā aulekšiem skrien,” teic jubilāre. “Laiks lēnāk ritēja, kamēr mācījos skolā.”
Kāzu dāvana — ragi
Ar vīru Anatoliju Travinu Līga Baravika (pat jaunības uzvārds viņai saistīts ar mežu! — aut.) iepazinās turpat Taurkalnē. “Anatolijs bija mana brāļa draugs, tā mēs ar viņu saskatījāmies,” stāsta Līga. “Vīrs strādā ar forvarderu. Nostrādā desmit dienu, piecas pavada mājās. Daudzi teic, ka, šādi dzīvojot, cilvēki atsvešinās, bet mums gan tā nav. Kopā esam aizvadījuši 28 gadus. Lai varētu sadzīvot, vajag humoru, ja jūti, ka tūlīt ies pa gaisu, vajag izmest kādu joku. Citreiz vajag piekāpties, zināt, kad paklusēt, kad kaut ko teikt.”
Istabā pie sienas pamanu lielus, skaistus brieža ragus un jautāju, vai Līga ir arī medniece. “Nē, es medībās neeju, bet šie ragi ir meža dāvana. Pāris dienu pirms kāzām, lai mazliet izklaidētos un noņemtu pirmskāzu stresu, kopā ar vecākiem devāmies sēņot, ragus atradu mežā.”
Jāļauj atklāt pasauli
Travinu ģimenē izaudzināti divi bērni — dēlam Artūram 27 gadi, meitai Inesei — 23.
“Bērni pie mums ciemojas bieži, viņiem te patīk,” stāsta Līga. “Manuprāt, audzināt var, kamēr bērns vēl ir mazs, kad sākas pusaudža vecums, jācenšas sadraudzēties. Tad nevar tikai “visu ielikt mutē”, jāļauj, lai bērns pats sāk izjust, kas ir dzīve. Saka: bērnus ir grūti palaist savā dzīvē, gribas paturēt pie sevis. Bet man tā nav, jo jāļauj dzīvot un atklāt pasauli pašiem. Turēt nedrīkst, jo aizliegtais auglis ir salds.”
Deviņvīruspēks starp kartupeļiem
Plānu un nākotnes ideju jubilārei netrūkst. “Man bija sapnis iemācīties izgatavot māla traukus. Plinti krūmos vēl neesmu metusi, ja Dievs dos, aiziešu pensijā, sameklēšu, kas pamāca podnieka amatu, gribētu apgūt arī klūdziņu pīšanas prasmi,” stāsta Līgas kundze. “Ja es nebūtu mežsardze, varbūt būtu apguvusi medicīnas gudrības. Viens no maniem vaļaspriekiem ir tējzālīšu vākšana. Tas man no mātes, viņa mazliet nodarbojās ar dziedniecību. Nākotnē labprāt audzētu ārstniecības augus.”
Viens no Līgas vaļaspriekiem — veidot atšķirīgu dārzu. Līga saka: “Mans dārzs citu acīm ir haoss. Nav ne rindiņās, ne klasiski sastādīts. Puķes ar kāpostiem, bietes ar melisām, bet kartupeļiem pa vidu iesējies deviņvīruspēks.”
Jubilāre daudz mācījusies no saviem vecākiem un vēl tagad smeļ dzīves gudrību no tēva Vladislava. Līgas tēvam ir 88 gadi, viņš stāda priedītes, kopj bišu dravu. “Krietnā vecumā, ja vēl būs spēks, varbūt turēšu gotiņu,” plāno jubilāre.

Staburags.lv ARHĪVS

Sirdī šalc mežs

Kategorijas