Labāku vietu neatrast

2010. gada 15. jūlijs 00:01

Bebru pagasta “Ošājos” Skaidrīte un Raimonds Pērkoni dzīvo kopš kolhozu likvidēšanas laika. Nesen nosvinēta kāzu 19. gadadiena. Pirms tam šīs mājas piederēja Raimonda vecvecākiem. Zemes te nav daudz, un lielākoties tā ir purvaina. Daži lauki lielā mitruma dēļ vēl jūlijā sākumā bija neapstrādājami.

Saimniecība piecus gadus bija sertificēta kā bioloģisku produkciju ražojoša, bet nu līguma ar LAD un Priekuļu sertificēšanas centru termiņš beidzies. Par ieguvumiem vai zaudējumiem, šādi strādājot, saimnieks īpaši nevēlas spriedelēt. — Piedāvāja — piekritām. Ne tāpēc, ka tas būtu izdevīgi, bet pārliecības dēļ. Arī pirms tam ķimikālijas nelietojām, un noteikumus izpildīt nelikās sarežģīti. Vien kreņķis, ka šādi ražotu produktu nenovērtē. Dārzeņus uz tirgu vest un pārdot kā bioloģiski audzētus nav jēgas, jo pircējs izvēlas lētāko, ne vislabāko, — stāsta saimnieks.
Maizi vēl pērk veikalā
Piecu govju devumu pārdodot kooperatīvam “Straume”. — Pieņēmēji to salej kopā ar ceļā savākto, un arī cena par litru ir tāda pati. Vienīgais gandarījums — tas, ko darām, patīk pašiem, un mēs zinām, ka ēdam bioloģiski iegūtus produktus. Vien maizi un kafiju pērkam veikalā, bet no nākamā gada centīsimies atdzīvināt maizes cepšanas tradīcijas, jo no bērnības atceros, kā vecāmāte reiz cepa ļoti garšīgu maizi. Tāpēc atjaunosim krāsni un nākamgad ceram izcept pirmos klaipiņus. Savukārt vecaistēvs bijis bitenieks un Bebru pusē labākais alus brūvētājs. Rīki alus gatavošanai saglabājušies, tikai mucu vecāmāte aiz labas sirds aizdevusi kaimiņam, kurš to sabojājis, bet bez labas mucas kārtīgs alus neizdodas. Jauna esot jau sarunāta, un nākamajiem svētkiem tapšot pašu brūvēts miezītis. Arī apiņu upesmalā papilnam.
Sēj un vētī ar rokām
Pēc ilgākas sarunas ar saimniekiem, šķiet, ka esmu atgriezies tālā senatnē, par kuru vairs tikai romānos var lasīt. “Ošāju” māja celta pirms 180 gadiem, un saimnieks tajā nācis pasaulē. Kūts — vēl vecāka. Daļu no 13 hektāriem zemes te mēslo tikai ar kūtsmēsliem, dārza zemes bagātināšanai lieto kompostu, ievēro augu seku. Lai attīrītu zemi dārzam, vispirms iesēj rudzus un tikai pēc tam tajā stāda, piemēram, kartupeļus. Arī tabaka paša audzēta, lai šad tad uzvilktu pa dūmam. Kaitēkļu apkarošanai lieto nātru vircu. Pie mājas rudzi 0,3 hektāru laukā rokām sēti. Šo māku Raimondam ierādījis vecaistēvs. Ērtāk, bet ne lētāk, būtu ar sējmašīnu. Platībām, kas ir mazākas par hektāru, traktoru darbināt nav izdevīgi. Graudus no nezāļu sēklām attīra ar roku griežamo vētījamo mašīnu — veco labo “Imantu”.
Sētsvidū brīvībā staigā vistas. Saimnieks teic — ja vistu iespundēs, nekas labs neiznāks. Jāļauj pašai atrast to, kas garšo, citādi olai nav īstās krāsas un garšas.
Kā cīnīties pret šovasar pārāk uzmācīgajiem odiem — arī esot sava metode. Vispirms appļaujot garo zāli ap māju, lopus laukā ganot tikai nakts stundās, un gan viņus, gan cilvēkus no knišļiem pasargā lupstājs. Ar to lopiem norīvē muguras un vēderus, sev — rokas.
Senāk arī grābekļus Raimonda kungs pats gatavojis, piemeklējot bērzu, ar nazi izgriežot zarus, bet nu jau tie visi salauzti, lētāk veikalā par latu nopirkt plastmasas rīku. Tagad tikai cirvja kātus pats darina. Būdams kaislīgs makšķernieks, ziemā taisot bļitkas, abi ar dēlu esot arī lieli mednieki, tā kā badā nav jādzīvo — smej saimniece un teic, ka šogad savākusi pirmos liepziedus un Bebrupes krastos augošās piparmētras, kuru garša un smarža krasi atšķiras no dārzā audzētām, mežā ienākušās lācenes.
Nav artas
50 gadu
Gadu piecpadsmit liels palīgs saimniecībā bijis zirgs, no kura atvadījušies pirms diviem gadiem. Saimnieks paša darinātajos ratos, kas tagad vientuļi stāv sētsvidū, tikai reizi paspējis viņu iejūgt. Ar zirgu dārzā vagas dzītas un siens gādāts. Dienas laikā 12 lielu gubu sakrauts — barība vienai govij.
Šogad skābsiens un siens sarūpēti. To pļauj pļavās, kuras 50 gadu nav artas, skābsiens gan no sētajām platībām. — Drīz jāsāk gatavot kombainus, jo rudzi, kas pirms nedēļas vēl bija zaļi, pamazām dzeltē. Ja būs karstums, jūlija beigās ziemāji būs kuļami. Ar tehniku palīdz kaimiņš, bet arī pašiem ir pārītis kombainu un traktoru.
Mežacūkas jau četras reizes esot “paviesojušās” kartupeļos, bet gan jau arī pašiem palikšot. Vienu gadu viņas gan nodarīja lielu skādi, divus hektārus labības “noarot” pa tīro. — Dienu iepriekš nopriecājos — cik skaista labība padevusies! Nākamajā dienā vairs nebija ko kult. Šogad vēl nedaudz par agru, labībā neiet. Kad graudi piebriest, arī cūkām tie iegaršojas, — teic saimnieks.
Nākotnē ir iecere audzēt arī gaļas govis, un viena no piecām piena devējām esot apsēklota ar Limuzīns šķirnes bulli. — Kas no tā iznāks, pagaidām ir Dieva ziņā, — saka saimnieks. — Pagaidām vienīgi gaļas cena ir zema. Par divus gadus audzētu govi var saņemt tikpat, cik pilsētnieks nopelna vienā mēnesī.
Piens ir galvenais ienākumu avots, arī pa kādam bullītim iznāk pārdot, un, ja galīgi “nevar galus savilkt” kopā, glābj kāds pleķītis no 23 hektārus lielā meža. Parādos nelienam, kredītus neņemam. Mani prom no šejienes nedabūtu, labāku dzīvesvietu par “Ošājiem” neatrast.

Staburags.lv ARHĪVS

Labāku vietu neatrast

Kategorijas