Staburags.lv ARHĪVS

Ar uniformu pienākumus malā nenoliek

Līga Patmalniece

2010. gada 31. jūlijs 00:01

169
Ar uniformu pienākumus malā nenoliek

Virsleitnants Aigars Maškovs dienestā aizvadījis gandrīz septiņus gadus. Viņš ir sportisks jaunietis, kuram patīk ceļot. Patlaban Aigars pilda instruktora pienākumus Valsts policijas Zemgales reģionālās pārvaldes administratīvā biroja plānošanas grupā.

Tā kā ar Aigaru esam gandrīz vienā vecumā, ātri vienojamies no formālā “jūs” pāriet uz “tu”.
Bērnība policijas
iecirknī
— Policistam jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Kurš sportaveids iepatikās, un kā sāki sportista gaitas?
— Esmu dzimis un audzis Pļaviņās, un jau manā bērnībā tur bija karatē klubs “Kadzan”, mans pirmais treneris bija Igors Fetkuļins. Tur trenējos no astoņu gadu vecuma līdz pat 12. klasei, ieguvu zilo jostu. Kad pabeidzu vidusskolu un devos mācīties uz Kauguru policijas skolu, karatē treniņus nācās pārtraukt.
— Vai jau bērnībā zināji, par ko vēlies kļūt?
— Vecāki ir policisti. Lielāko daļu laika bērnībā pavadīju kopā ar viņiem. Pēc skolas nereti gāju pie vecākiem uz policijas iecirkni. Tā laika gaitā sapratu, vai tas ir darbs, ko vēlos darīt.
Pa vecāku
“taciņu”
— Tavi vecāki zina šī darba plusus un mīnusus. Vai viņi atbalstīja tavu izvēli iet viņu pēdās?
— Māte negribēja, bet bija tā. 15. augustā nosvinēju dzimšanas dienu. 16. augustā viņai teicu, ka eju pie draugiem atpūsties, bet patiesībā devos uz Policijas skolu kārtot iestājeksāmenus. 21. datumā no Policijas skolas zvanīja majors, lai paziņotu, ka esmu uzņemts. Pie telefona gadījās māte... Tomēr manu izvēli respektēja.  
— Pastāsti par Policijas skolu!
— Kauguru policijas skolā mācījos divus gadus. Studijas mums bija kā darbs. Diena sākās pulksten 8 un beidzās pulksten 17. Mācīja jurisprudenci — civiltiesības, civilprocesa, kriminālprocesa likumus. Šajā skolā sākās mana aizraušanās ar tuvcīņu. Specializējos policijas darbā — aizsardzībā, atbruņošanā, metodikā, taktikā. Tagad esmu instruktors, trenēju policistus Aizkraukles un Jēkabpils iecirknī.
Nav tikai rožaini
un skaisti
— Šī profesija maina domāšanu, pasaules uztveri?
— Pirms tam man likās, ka pasaule ir brīnišķīga: puķītes zied, saulīte spīd, viss ir skaisti un jauki — apmēram tā. Kad sāku strādāt policijā, sapratu, ka tā nav. Sāku saskatīt to, kas patiesībā notiek sabiedrībā. Viss nav tik rožaini un skaisti. Gan emocionālā, gan fiziskā vardarbība ģimenē, jauniešu “tusiņi” ar pārmērīgu alkohola lietošanu — tā ir tikai neliela daļiņa negatīvā.
— Novelkot uniformu, malā noliec arī savu amatu?
— Nē. Ir likums, ka jebkurā situācijā, jebkurā laikā esi policijas darbinieks. Vienalga, kurā diennakts stundā. Tiem, kuri izvēlas strādāt policijā, tas jāievēro un jāsaprot. Ja vēlies strādāt policijā, tad jāsamierinās, ka policists būsi vienmēr. Ar formastērpu vai bez tā. Protams, mēs atpūšamies, taču vienmēr jābūt gatavam darbam.
— Ja tik liela aizņemtība, vai tas nesagādā grūtības veidot attiecības?
— Gadās jau visādi. Otra pusīte, iespējams, domā, ka darbs nedrīkst būt svarīgāks par viņu, un, ja to nesaprot, tad gan ir grūti, tāpēc blakus vajag saprotošu cilvēku.
Uz Grieķiju, dievu dzimteni
— Sabiedrībā ir izplatīts stereotips, ka policistus nemīl.
— Es tādu attieksmi pret sevi neesmu izjutis.
— Kā tiec galā ar negācijām, ar kurām saskaries, pildot darba pienākumus?
— Aizeju mājās, pagatavoju kafiju. Diemžēl smēķēju. Dzeru kafiju, uzpīpēju, negatīvo “izpūšu” laukā ar dūmiem. Pastaigājos gar Daugavu, pasēžu, pavēroju, padomāju, un tas nomierina. Man patīk sabiedrība, bet ir brīži, kad gribas pabūt vienam. Vēl man ļoti svarīgi ir draugi. Viņi ir ļoti labi draugi. Varam parunāt par jebko. Vēl “atslēgties” no ikdienas atslēgties palīdz mans vaļasprieks — ceļošana. Katru gadu kaut kur aizbraucu. Tiklīdz atgriežos no viena ceļojuma, jau plānoju nākamo. Eiropa jau ir apceļota teju visa.
— Kā izvēlies ceļamērķi?
— Labprātāk braucu tur, kur ir silti. Nākamo ceļojumu plānoju uz Grieķiju. Mans sapnis ir pabūt Atē-nās. Aizraujos ar vēsturi, un man gribas pašam savām acīm redzēt grieķu dievu mītnes zemi, pilsētu.
Ar smaidu,
bez naida
— Vai arī ziemā tev ir kāds vaļasprieks?
— Labprāt slēpoju. Patīk slaloms. Nedēļas nogalēs, ja ir īsta ziema, dodos uz kādu slēpošanas bāzi. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs — kaut kā  gadījās, ka iebraucu kokā. Bet tas nemazināja vēlmi slēpot. Ja labs sniegs, grēks neslēpot. Vasarā kopā ar tēvu Daugavā makšķerējam. Bet makšķerēšana nav galvenais. Svarīgākais ir laiks, ko abi pavadām kopā. Viņš ir arī mednieks.
— Tu arī?
— Nē, medībās neesmu bijis. Bet, iespējams, kādreiz pamēģināšu. Man patīk izmēģināt jaunas lietas. Lai nav tā, ka stāvi uz vietas. Visu laiku gribas kaut ko jaunu.
— Cilvēki, kurus esi aizturējis, nekur nepazūd, atgriežas. Kā jūties, pēc tam satiekoties?
— Eju garām. Saskatāmies. Dažkārt varbūt jūtams naids, bet bieži ir smaids. Ne jau visi, kas nonāk konfliktā ar likumu, ir slikti. Tas varbūt ir tikai viens gadījums, nevar tāpēc cilvēku “apzīmogot”, “norakstīt”. Man ir bijis arī tā, ka nāk pretī un saka: “Paldies — vairs nedzeru, man ir ģimene, bērni.” Cilvēks atgriezies atpakaļ ģimenē.
— Interesanti...
— Jā, vērot, kā domā, kā rīkojas. Kāds var būt cilvēks — cik zemisks, cik cēls. Tagad jau ātrāk spēju saprast, vai melo, kā jūtas, ko domā. Acis, mīmika, žesti — viss kaut ko stāsta.