Pasē Olimpiāda, bet ikdienā Oļa

2010. gada 21. augusts 00:01

Olimpiāda Vaišļa no Kokneses mani sagaida tik sirsnīgi un mīļi, it kā mēs būtu sen neredzējušās draudzenes. Tomēr tiekamies pirmo reizi. “Visa dzīve paskrējusi tik ātri kā sapnis,” saka jubilāre — šonedēļ viņa svin 70. dzimšanas dienu.

No Baltkrievijas uz Vietalvu
“Esmu dzimusi Baltkrievijā — apmēram 60 kilometru no Daugavpils. Māte man iedeva vārdu Olimpiāda, tomēr visi mani sauca par Oļu vai Olgu. Arī māte mani sauca par Oļu,” stāsta jubilāre. “Tā kā kolhozā Baltkrievijā maz varēja nopelnīt un tur nedeva pases, atbraucu strādāt uz Latviju, toreiz man bija tikai divdesmit gadu. Nodomāju — dažus mēnešus pastrādāšu Vietalvā, dabūšu pasi un tad pārcelšos uz Rīgu, tomēr iepazinos ar savu nākamo vīru Jāni, apprecējos, paliku Vietalvā un par slaucēju nostrādāju 35 gadus.”
Toreiz uz kolhozu brauca rādīt kino, daudzi gāja skatīties filmas, un tur Olimpiāda arī satikusi Jāni. Labi apguvusi latviešu valodu, abi bijuši laimīgi, un ģimenē piedzimis dēls Pēteris.
Slauc ar rokām
Darbs fermā bija ļoti grūts — apmēram četrus gadus ar rokām trīsreiz dienā vajadzēja izslaukt 18 govju. Vēlāk, kad uzcēla jaunu fermu, ar aparātu viņa slauca 55 govis, bet pavisam fermā bija ap 200 govju. Arī savā saimniecībā nācās aprūpēt govi, cūku un vistas. Slaucējām fermā pašām vajadzēja barot lopus, tīrīt kūti, kaisīt pakaišus. “Jaunieši tagad teic, ka ir grūti, tomēr, salīdzinot ar mūsu darbu, viņiem ir viegli. Mēs smagajā darbā sabeidzām veselību,” atzīst Olimpiāda Vaišļa. “Strādāju daudz, arī ilgāk pēc darba, lai tikai govīm būtu vairāk piena. Divas reizes man piešķīra sociālistiskās sacensības uzvarētājas medaļu. Vīrs Jānis bija celtnieks, arī labi strādāja un saņēma medaļu.”
Tomēr kādu dienu viņa fermā zaudējusi samaņu — bijis asinsizplūdums galvā. Nācās ilgi ārstēties, tomēr pēc izveseļošanās atkal atgriezusies fermā un kādu laiku strādājusi, bet mazāku slodzi.
Ja toreiz būtu zinājusi...
Tagad vīrs ir viņsaulē, bet Olimpiāda pirms diviem gadiem pārcēlās uz Koknesi un dzīvo dēla ģimenē. Jubilārei ir divi mazbērni — Vineta un Valdis. Prieku ikdienā dod arī kaķis Mika un papagailis
Robčiks, kurš prot pateikt dažus vārdus — “Dod buču!” un “Čau!”.
“Ja būtu zinājusi, ka sabeigšu veselību un vecumdienās būs tik grūti, toreiz darbā nebūtu tik ļoti nopūlējusies,” viņa saka un rāda darbā saņemtās medaļas. “Ko man vairs tās medaļas, ja nav veselības — varu pārvietoties tikai ar kruķu palīdzību, jādzer zāles. Viena kāja neklausa, vajadzīga operācija, bet tā maksā 1500 — 2000 latu. Kādreiz dažas reizes biju sanatorijā, bet tagad valsts vairs nepalīdz, taču no pensijas tik lielu summu nevaru sakrāt.”

Staburags.lv ARHĪVS

Pasē Olimpiāda, bet ikdienā Oļa

Kategorijas