Ziemassvētku zirga saimniece Aina

2010. gada 21. augusts 00:01

Ainu Larionovu pirmoreiz satiku nejauši. Kādā saulainā maija pēcpusdienā, braucot caur Gostiņiem, ieraudzīju zirga pajūgu. Lēni, lai nesabiedētu dzīvnieku, pabraucu garām un tad palūdzu atļauju nofotografēt. Aina laipni atļāva gan nofotografēt zirgu, gan nobildēties kopā. Ratos iekšā, rokās iespieda Doņa grožus, zirgs mazliet padīžājās un tad ļāvās fotogrāfijai. Pēc mēneša atkal biju Gostiņos un bibliotēkā apjautājos par kādu aktīvu gostiņieti. Bibliotēkas vadītāja Daina Vikle ieteica Ainu Larionovu. Tā es vēlreiz satiku humora pilno un optimistisko Ainas kundzi.

“Runāt? Tagad? Vai, man tak govis nāks mājās!” mazliet samulsusi ir Ainas kundze, kad ierodos pie viņas un aicinu uz sarunu. “Labi, lai tās govis pagaida! Nāciet arī!” Mēs šķērsojam gludi nopļautu mauriņu un ieejam nelielā saimniecības ēkas piebūvē — te izveidota vasaras istabiņa.
Mirst ar Latvijas
karogu pie krūtīm
— Vai Gostiņi ir jūsu dzimtā puse?
— Nē, es nāku no Jēkabpils puses, Mežāres pagasta. Gostiņos kopā ar ģimeni dzīvojam astoņpadsmit gadu. Mācījos Mežāres astoņgadīgajā krievu skolā, pēc tam Vīpē. Sāku strādāt tūlīt pēc skolas beigšanas. Nevarēju izstaigāt, līdz skolai ap 18 kilometru, dzīvoju arī internātā, bet tas bija grūti. Tolaik arī sestdienās bija jāmācās, tāpēc sestdien gāju mājās, bet pirmdien — agri no rīta uz skolu. Mana klasesbiedrene bija Anita Garanča, slavenā mūziķe. Tagad arī tāda pati apaļa apvēlusies kā es.
— Jums bija liela ģimene?
— Ne man brāļu, ne man māsu. Piedzimu 1943. gadā Purviņu ģimenē. Pēc gada manu tēvu izveda uz Sibīriju. Paspēja mani, rāpojošu, paķert, sabučot, un viss. Pagāja četrpadsmit gadu. Dzīvojām tajā pašā mājā. Reiz, vakarā ārā ierējās suns. Atvēru durvis — svešs vīrietis. Izrādījās — tēvs atgriezies. Bet nekāda labā dzīve tāpat neiznāca, jo pēc tik daudziem gadiem tēvs vairs nespēja mūs pieņemt kā savu ģimeni.
— Karš izpostīja daudzu cilvēku dzīves.
— 1944. gadā vienu mātesbrāli iesauca karā. Aizdevās līdz pašai Krasnojarskai. Starp šineļa oderi un virsdrēbi viņš bija noslēpis Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Domāja — kad uzvarēsim, uzvilks. Bet palika Volhovas purvā. Otrs mātesbrālis sargāja tiltus, viņu uzskatīja par nodevēju, notiesāja, izsūtīja. Kad māte pieprasīja ziņas par brāli, no Krasnojarskas atsūtīja vēsti, ka viņš atbrīvots un miris. Gaidīja brāļus, bet nesagaidīja.
Līdz Rīgai netiek
— Kā nokļuvāt Gostiņos?
— Sešdesmitajos gados apprecējos ar Afontiju un kļuvu par Larionovu. Kad sākās šie laiki, domājām — ko mēs tur, laukos, darīsim? Runāja, ka tiem, kas pie pilsētas dzīvo, būs vienkāršāk, labāk. Tā no Mežāres atnācām uz Gostiņiem. Uz šejieni tāpēc, lai būtu tuvāk Rīgai. Bērni arī auga, un gribējās, lai viņiem vieglāk. Te ir ļoti laba satiksme, tepat ganības lopiem, tepat pilsētiņa, nu ir labi!
— Teicāt, ka līdz Rīgai gribējāt. Kāpēc tomēr netikāt tik tālu?
— Par maz naudas bija. Neaizgājām, varbūt būtu aizgājuši, ja būtu gājuši. Bet apsēdāmies. Kur nu vairs. Te Aiviekste, te Daugava, te Jēkabpils.
— Sevi uzskatāt par lauciniekiem vai pilsētniekiem?
— Esam laucinieki. Laucinieki ar pilsētnieka “piesitienu”.
Ienāk Ainas mazmeita Anete, iekārtojas dīvānā, klausās vecāsmātes stāstītajā.
Šerpi raksturi
— Kad pirmoreiz tikāmies, stāstījāt, ka ar Doni vizināt arī Ziemassvētku vecīti.
— Ziemassvētku vecītis prasīja, vai ziemas saulgriežos mūsu Donis viņu nevar vizināt, jo ziemeļbrieža Rūdolfa, kurš tradicionāli vizina Ziemassvētku vecīti, jau te, Latvijā, nav. Tad nu mēs trijatā sadarbojamies — vienam ir ragavas, es par kučieri, vēl Ziemassvētku vecītis. Ar Doni Zviedru skanstīs vedām vietējos aktierus.
— Zirgs nebaidās trokšņa?
— Lai pieradinātu Doni pie skaļuma, braucu uz estrādi, kad tur bija kāds pasākums un skanēja mūzika. Braucu vienreiz, otrreiz, un tad jau bija labi. Donim jau 18 gadu, pilngadīgs, viņu vēl padomju laikā par pajām no sovhoza nopirku. Sovhozā kādus trīs zirgus izmācījām un arī sev izaudzējām. Donim un man, mums abiem, raksturi diezgan šerpi. Viens otru saprotam. Kad pierauj riktīgi, tad aiziet.
— Kā zirgam ar “kurpēm”?
— Afontijs zirgu apkaļ. I savu, i svešu. Abi ņemamies.
Vienai pļaut
garlaicīgi
— Jau vairākus gadus piedalāties pļaušanas sacensībās.
— Tas gan. Pie mājām pļāvu, pļāvu ar izkapti. Nu, papļauj, aiznes nastu, atdod lopam — a skumji... Skatos — avīzē sludinājums, ka rīko pļaušanas sacensības. Piezvanīju. Nu jau četrus gadus piedalos. Šogad biju Viļānos Latvijas mēroga pļaušanas sacensībās. Kāds tur karstums bija! Riktīgs cepiens, koki riņķī. Man šinī gadā vecmeistaru klasē pirmā vieta. Par to divdesmit latu un no domes četri lati maizes nauda.
— Lopiņiem sienu taču ar izkapti nepļaujat?
— Protams, pļaušana ar izkapti ir tik tāds modes gājiens, lopiem sienu pļaujam ar pļaujmašīnu, siena prese arī ir. Vispār jau varētu rakstīt, ka piepļauj zirgam, bet nē, nē... Kaimiņi nāks skatīties, kā viņa rauj, ka pat zirgam piepļauj!?
— Trušiem pļaujat?
— Bērnībā skolasbiedrene iedeva trušus. A jē, kā negribējās ne plūkt, ne griezt to zāli! Un kā man viņi kopš tā laika “noriebās”, man viņus nevajag. Labāk aitas, viņas pašas ēd. Mums bija aitas ar jēriem. Kūts durvis vaļā — aitas, kad gribēja ēst, izgāja ārā, paēda, apnika — iegāja kūtī. Un cik apaļas noganījās! Viņas gan ir bezkaunīgas. Sākumā tramīgas, bet, kad jāiet uz dārzu zagt, tad gan ir drošas.
— Darba jums daudz. Vai atrodat laiku vēl kādam vaļaspriekam?
— Nekāda vaļasprieka nav. Strādāju i strādāju. I viss vaļasprieks. Vienīgais prieks kaut kur aizbraukt, piedalīties. Tevi nosauc, skaļi “nobrēc”, nu, forši! Reiz pēc Ziemassvētku vecīša vizināšanas braucu mājās. Jau nakts, ielas tukšas, pakavi skan — klap, klap, klap... Braucu gar kafejnīcu, tur bija kaut kāds saiets. Laukā izgājuši jaunieši, ieraudzīja mūs ar Doni tukšajā ielā un “urravoja, urravoja”... Donis iet grābeklī, ratos, arklā, aktierus ved un bērneļus vizina.
No dīvāna puses atskan aizvainota bērna balstiņa: “Ome, kāpēc tu mani Jāņos ar zirgu nevizināji?”.
Lai dzīvīte jautrāka
— Par dzīvi nesūdzaties?
— Nē, ir labi. Tik daudzi cilvēki brauc projām no Latvijas. Pirmajos gados, pa sporta laukumu vizināju kaimiņu bērnus. Vai, cik jauki bija! Tagad arvien bēdīgāk. Cilvēki aizbrauc uz Rīgu, uz ārzemēm. Katru gadu aizbraucot kā viena Jēkabpils pilsēta — padomājiet, cik daudz cilvēku!
— Vai ir gadījies “kunga dūšā” arī pie grožiem sēdēt?
— Jā. Iebraucu pie radiem, tur jubileja. Vienu glāzīti, uzēd, parunā. Otru glāzīti, uzēd, parunā, trešo. Cik tad sievieša cilvēkam vajag? Pēc tam braucu pa ceļu, braši braucu, bet nevienu nesatiec, nav, ar ko parunāt. Piemigu. Pēkšņi dzirdu: “Aina, tu ko? Slima?!”. Paveru acis — viens apturējis motociklu un kliedz. Labi, ka vēl nebiju izkritusi no ratiem. Donis vēl bij’ jauns un glauns, varēja ieraudzīt uz lauka ganoties kādu dāmu un aizdoties ciemos.
Ārā savelkas negaisa mākoņi, tikko spīdējusī saule pazūd un sāk gāzt lietus. Pieveram durvis. Iekšā vēl ienāk Roberts, četrgadīgs suns, taču laikam šo to pieredzējis, jo jau nedaudz nosirmojis. Anete domā, ka suns noteikti grib sēdēt pie viņas dīvānā. Roberts tā nedomā, iznāk neliels strīds.
— Vai kaut kā pietrūkst?
— Gribas, lai dzīvīte ir tāda jautrāka. Bet tas katra paša rokās.
— Esat reliģioza?
— Eju baznīcā, Dievs jālūdz. Mācītājs saka tā: vai jūs domājiet, ka mums grēku nav? Ir daudz. Mēs grēkojam domās, darbos, vārdos. Pasaki ne to, un tas jau ir grēks, taisnība jāsaka. Bet taisnība... nu, nevar vienmēr. Domāju, ka nav tāda cilvēka, kurš nebūtu grēkojis.
***
Lietus gāž baltu, un es pošos projām, lai saimniece var izslaukt govis, kuras Afontijs jau pārvedis no ganībām un ved kūtī. “Nekas, labi, ka lietus — govis nomazgās,” smejas Ainas kundze.

Staburags.lv ARHĪVS

Ziemassvētku zirga saimniece Aina

Kategorijas